In memoriam. Annai
Annai Eižvertiņai (1945–2024) aizejot
Manas spilgtākās atmiņas par Annu un viņas Skatuvi nebūs tās pozitīvākās. Tās ir saistītas ar visām iespējamajām sadzīviskajām nebūšanām – ar nepārejošu aukstumu, kurš valdīja teātrī, ar nemainīgo naudas trūkumu un to, kā Anna gandrīz katru mēnesi savu LKA nopelnīto algu atdod teātrim – malkas iegādei, elektrības rēķina apmaksai, scenogrāfiju un tērpu veidošanai un, visbeidzot, arī aktieru apmaksai. Atceros to, kā reiz mums visiem – gan tiem, kuri būvējām, apkalpojām skatītājus, gaismojām un skaņojām, gan arī aktieriem, kuriem nebija jābūt pirmajā ainā uz skatuves, bija jādodas zālē tēlot skatītājus, jo bija atnākusi kāda cienījama teātra kritiķe un viņa bija atnākusi vienīgā (nu varbūt bija vēl viens vai divi skatītāji), un bija cerība, ka viņa uzrakstīs. Bet visspilgtāk atmiņā paliks Annas mēģinājumi nodot teātri kādam, kurš varētu turpināt, un nespēja to izdarīt, jo – kā tu atdosi savu «bērnu».
Paldies – par ikdienu – neizskaistināto, nenoslēpto aiz skaistām frāzēm un vārdiem; par to, ko iemācījos – sākot ar grīdas nostiepšanu un beidzot ar izpratni, ko vēlos darīt teātrī; par iepazīšanos ar Rūtentālu, Matīsu, Liniņu, Taureni, Silabriedi, Zaķi, Martu, Agnesi, Kristīni, Ingu un daudziem, kuru vārdus un uzvārdus esmu aizmirsis, bet mūsu sarunas un strīdi par teātri kaut kur manī ir nosēdušies.
Un vēl es gribētu palūgt piedošanu. Anna, piedod, lūdzu, ka nekad neatradu laiku, lai kaut reizi iestudētu izrādi Tavā Skatuvē.