«Interlellis–67»
Izrādes rekonstrukcija
Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas studenti sadarbībā ar Latvijas Leļļu teātri veica 1967. gada 8. aprīlī pirmizrādītās muzikālās pantomīmas un televīzijas parodijas Interlellis–67 rekonstrukciju: informācijas avotu apkopošanu, salīdzināšanu un analīzi. Tā ir leģendārās režisores Tīnas Hercbergas, mākslinieka Pāvila Šenhofa, aktieru grupas un izrādes cildināšana.
Interlellis–67 ir ievērojama izrāde vairāku iemeslu dēļ. Pēc veiksmīgas piedalīšanās Latvijas republikas teātru skatē 1968. gada ziemā[1] izrāde tika nominēta dalībai Vissavienības skatē. Tur leļļu teātru grupā izrāde ieguva pirmās pakāpes diplomu, bet tās komponists Raimonds Pauls – naudas prēmiju[2].
Izrāde panāca kaut nelielu, taču pastiprinātu kritikas interesi. Interese bija arī no skatītājiem: izrādes bieži bija izpārdotas un piesaistīja arī nepieciešamo vecumu nesasniegušus pusaudžus. Turklāt izrādei saglabājies teju unikāls uzskates materiāls – Maskavā veidots ekranizējums. Visbeidzot, izrādes veidotāji ir tobrīd pieprasīti un joprojām cienīti mākslinieki: teātra mākslinieciskā vadītāja un režisore Tīna Hercberga, ilggadējais mākslinieks Pāvils Šenhofs, dramaturgs Gunārs Priede un komponists Raimonds Pauls. Raksta autori atļāvušies saukt režisori pēc Lilijas Dzenes piemēra: «Vienkārši – Tīna»[3].
PAR TĪNU HERCBERGU
Interlellis–67 ir Tīnas un Šenhofa kopdarbs, māksliniecisko spēju paraugdemonstrējums. Varietē tipa uzvedums, kas «paver bezgala plašas perspektīvas māksliniekiem»[4]: 120 leļļu daudzveidīgā uzbūve, grafiskie risinājumi, neparastā scenogrāfija, tehniskā sarežģītība, spraigs humors un ritms. Izrāde «īsā laikā iekaroja visu skatītāju simpātijas un pārliecināja mūs, ka viss teātra kolektīvs ir pacēlies uz jaunas daiļrades pakāpes»[5].
Tīna ienāk Leļļu teātrī, absolvējusi pirmo Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas kursu (1953). Lelles režisorei bija svešas, jo studiju process bija pakārtots dramatiskajam teātrim, un tas viņu saistīja[6]. Tīna stāstīja, ka Kultūras ministrijas izvēli nosūtīt viņu darbā uz Leļļu teātri ietekmējis viņas diplomdarbs – čehu pasaku lugas Strakoņicas dūdinieks uzvedums Jaunatnes teātrī[7]. Iespējams, nozīme bija arī viņas dzimumam.
Tomēr Tīna demonstrē radošu neatlaidību – ievijot režijas darbā dramatiskā teātra pieredzi, viņa pievērš lielu uzmanību aktiermeistarībai un atjautībai. Viņa aizsāk leļļu teātra aktieru «atklāšanu» izrādes beigās, argumentējot to – aktierim jājūt atbildība, skatītājam jāpazīst izpildītājs. Tīna ievieš arī cita līmeņa tematiku leļļu teātrī. Tas pirmkārt izpaudās ar aktieru «atklāšanu» izrādes beigās – aktierim jājūt atbildība, skatītājam jāpazīst izpildītājs[8]. kārt, Tīna ieviesa cita līmeņa tematiku leļļu teātrī. Top pirmā leļļu izrāde pieaugušajiem, komiska Izidora Štoka triju cēlienu pasaku luga Velna dzirnavas (1955), «spraiga, interesanta, humora apdvesta izrāde»[9] ar tābrīža aktualitāšu ievijumu, kas raksturīgs vairākām Tīnas pieaugušo izrādēm. Tapa nākamās: Ak, sirds!, Lāčplēsis (1968). Drīz izrādes pieaugušajiem veidoja arī citi leļļu teātra režisori: Arnolds Burovs Trīsgrašu operu (1960), Voldemārs Pūce – Dievišķo komēdiju (1963). Leļļu teātris guva arī starptautisku ievērību. Izrādē Tips un Taps Tīna realizējusi neparastu ieceri: «apvienot vienā izrādē gan «dzīvus priekšmetus», gan cilvēku un dzīvnieku lelles, gan arī «dzīvo aktieri ar masku»»[10].