Indulis būs

Viņa vārda vairs nav Jaunā Rī­gas teātra aktieru sarakstā. Jā­nis Grūtups iestājies Latvijas Aizsardzības akadēmijā. To­mēr man liekas svarīgi atska­tīties uz lomām, ko viņš pagu­vis nospēlēt, tāpēc ka tās lie­cina par teātrim (ne tikai JRT, bet latviešu skatu­ves mākslai kopumā) ļoti vajadzīga aktiera tipa potenciālu.

Jo ir tādas lugas, pie kurām teātrim nav vērts ķerties, ja trupā nav ļoti īpaša aktiera, kas varētu spēlēt galveno varoni. Latviešu klasikā tādu varo­ņu netrūkst. Rainim pat – Lāčplēsis, Tots, Indulis. Tas «īpašais», bez kura nav iespējams viņus no­spēlēt, attiecas nevis uz talantu vai aktiermākslas iemaņām, nevis uz ārējiem dotumiem, bet uz personības kodolu, ko nav iespējams tēlot. Tā­dam vienkārši jābūt.

Lai gan Alvis Hermanis sava aktierkursa stu­dentus radināja pie skatuves un publikas jau no pirmā kursa, atmiņā viņi īsti neaizķērās – jauni un simpātiski, neko vairāk pēc pirmo kursu izrā­dēm par viņiem īsti nevarēja pateikt, lai arī sejas jau šķita pazīstamas. Pa īstam viņi iekrita acīs (un laikam ne man vienai), kad spēlēja Ingas Tropas izrādē Ekspedīcija «Jāzeps» (2022). Karš Ukrainā bija tikko sācies, kad notika pirmizrāde. Skatījos iestudējumu pēc kāda laika, iespējams, tieši tajā dienā, kad pasaule uzzināja par zvērībām Bučā. Jo atmosfēra bija burtiski nokaitēta, un nepiere­dzējušie aktieri – visi kā viens – spēlēja, galvojot par katru izteikto vārdu. Kopumā fragmentārajā un samocītajā iestudējumā vismaz tovakar viņi līdz mielēm personiski centās atbildēt uz liela­jiem jautājumiem par godu, dzimtu un piedoša­nu. Jāņa Grūtupa kareivis Jūda bija šo jautājumu epicentrā: viņu burtiski plēsa uz pusēm pienā­kums pret dzimtu, kurai vajadzēja būt uzticīgam līdz nāvei, un taisnības izjūta, kas lika iestāties par brāli. Un gadiem ilgā nespēja piedot pašam sev gļēvumu, nenovēršot brāļu apgrēcību, ieme­tot Jāzepu nāves bedrē. Pārplēst stingru mugur­kaulu ir gan grūtāk, gan sāpīgāk. Te tas mugur­kauls un stāja nepārprotami bija.