Domāt par skatītāju

Pirmo reizi Gustavu uz skatuves redzēju 2020. gada rudenī, festi­vālā Patriarha rudens. Režisors Mārtiņš Kagainis veidoja mūzik­lu Rent, kas bija Rīgas Doma ko­ra skolas Mūziklu nodaļas dip­lomdarbs. Jau tobrīd Gustava skatuves klātbūtne, spēja veidot individuālu tēla psihofiziku, bet tajā pašā laikā atcerēties un do­māt par saviem skatuves partneriem bija ļoti ma­nāma. Par Gustava plašajām spējām skatuves mākslās pārliecinājos arī 2022. gadā, kad abi strā­dājām pie Franciskas Kronfotas režisētās operas Baņuta. Gustava atvērtība iestudējuma procesa laikā bija iedvesmojoša. Tāpēc ar lielāko prieku uzaicināju viņu uz sarunu, lai pārspriestu studijas Anglijā, pieeju lomu veidošanai un pārdomas par profesiju.

Didzis Ruicēns. Gribētu sākt ar pašu sāku­mu. Tu Latvijā studēji Rīgas Doma kora skolā Mūziklu nodaļā, bet bakalaura programmā stu­dēji aktiermeistarību Londonas Mountview Teātra mākslas akadēmijā. Kā tu nonāci līdz vēlmei apgūt skatuves mākslu šajā nozarē?

Gustavs Melbārdis. Teātris un mūzika vien­mēr bijusi milzīga manas dzīves daļa. Mūziku sā­ku mācīties, šķiet, no piecu gadu vecuma Rīgas Doma kora skolas sagatavošanas grupā. Savukārt mana ģimene ir ļoti cieši saistīta ar teātri. Manu ikdienu veidoja Doma kora skola un vakari teātrī, kamēr vecākiem bija izrādes. Bija arī posms, kad pievienojās treniņi, jo kādus sešus gadus aktīvi spēlēju basketbolu. Bet tad tomēr radās sajūta – ja tik ilgus gadus esmu apguvis mūziku, tad to­mēr jāturpina.

Atdeve, ar kādu cilvēki strādāja teātrī, mani ļoti iedvesmoja. Mūziklu nodaļā man mūzika un teātris sagāja kopā. Vajadzēja skatīties, ko darīt tālāk, un Mountview akadēmijā šīs jomas vēl vai­rāk apvienojās, jo profesija, ko apguvu, bija ak­tieris mūziķis. Tulkojumā izklausās dīvaini, bet tajā apvienojas gan instrumentu spēle, gan vo­kāls ar visu bagāžu, ko man iedeva Rīgas Doma kora skola, gan teātra joma.

Gan aktieri, gan režisori, gan arī daži kritiķi min, ka sportā un teātrī ir kaut kas kopīgs. Vai esi kaut ko no tā paņēmis?

Es domāju, noteikti. Tā ir cieņa pret savu dar­bu – vai ej uz treniņu vai uz mēģinājumu, tu ej ar cieņu pret sevi un citiem. Basketbolā un mūzikā ļoti agrā vecumā iemācījos nodalīt savas perso­nīgās lietas, savus niķus un tumšās dienas no darba. Ja ej iekšā sporta zālē vai mēģinājumu tel­pā, zini, ka viss pārējais jāatstāj aiz durvīm, lai kaut kas sanāktu. Un, protams, svarīgi ir sajust komandas enerģiju, uzlādēties no tās un strādāt uz kopēju mērķi. Tā ka noteikti paralēles ir. Un, protams, arī disciplīna un fiziskā sagatavotība. Ļoti līdzīgi. Manuprāt, disciplīna ir pirmais, kas nepieciešams it visur, lai kaut kas rastos. Nolikt sevi mazliet tālāk, lai rodas kaut kas lielāks.

Angliski ir labs formulējums – deep pres­ence^[1]. Sportā un mākslā, man šķiet, tas ir kodols visam. Būt tagad, nevis domāt par rītdienu, va­kardienu. Tu esi iekšā tajā brīdī un ļaujies, lai tas brīdis notiek.