Kāpēc ķiršu laiks tik īss?

Apgalvojums, ka Kultūras akadēmijas iestājeksāmenos ir viens tīrradnis no Madonas puses, pieder Edmundam Freibergam. Tas ir iemesls, kāpēc es Agnesi devos noraudzīt jau pirmā kursa aktiermeistarības eksāmenā. Viss tālākais noticis skatītāju acu priekšā, jo jau otrajā kursā viņa – meitene džinsos un rūtainā kreklā, ar rudu zirgasti – ierodas Nacionālajā teātrī uz pirmo mēģinājumu Liliomam, kurā viņai uzticēta Jūlikas loma. Viss labais pateikts teātra mājaslapā. Tālāk ir lielo lomu birums teātrī, privāta un oficiāla atzinība, lomas kino, un tagad ir pienācis laiks starpbrīdim. Varbūt – zināmam kopsavilkumam, jo viens nepārtraukta darba posms noslēdzies.

Ieva Struka. Vai teātrī darbojas paaudzes jēdziens? Kas raksturo tavu paaudzi?
Agnese Cīrule. Noteikti. Paaudzes nepastāv gadu nozīmē, jo lielākā daļa vecākās paaudzes aktieru, kas joprojām strādā, ir jauni savā garā. Bet darba kultūras izpratnē ir nopietnas atšķirības. Mūsu paaudze jūtas daudz brīvāka attiecībā uz to, kurā brīdī pacelt cepuri un doties citur. Tāpēc, ka ārpus teātra arī ir iespējas nopelnīt. Protams, ir prestiži teikt: «Es esmu Nacionālā teātra aktieris», un cilvēki uzreiz atplaukst. Tomēr teātris vairs nav tā vieta, kur tevi sagaida ar ziediem un sagādā privilēģijas visās malās. Kaut kas ir mainījies lielajā pasaulē, un līdz ar to ir mainījusies «mazā» pasaule, tāpēc tā ir kļuvusi katra individuālā izvēle – palikt vai nepalikt teātrī, palikt vai nepalikt konkrētajā ēkā. 

Hm, nu, runa tātad tiešām ir par paaudzi, jo pirmais kritērijs, ko tu mini, ir nopelnīt. Es neiedomātos to nosaukt.
Bet tas ir svarīgi, jo var izdzīvot ārpus teātra, ja grib. Tas, ka nevajag tā darīt, ir mans personiskais viedoklis, kam nav sakara ar paaudzi. Jo mājas ir mājas, un labāk kā mājās nebūs nekur. Var apnikt, sākot no mēģinājumu procesa līdz izrāžu spēlēšanai, no kolēģiem līdz vadībai, bet tā taču notiek arī ģimenēs.

Vai nav tā, ka repertuāra teātris joprojām nodrošina vislielāko dažādību? Spēlēt katru nedēļu citu lomu tomēr arī ir zināms priekšnoteikums profesionālai izaugsmei.
Jā, protams, tas ir lieliski, ja vien kāds teātrī seko līdzi tavai profesionālajai izaugsmei. Es varu tikai teikt paldies un to novērtēju. Bet tas atkal ir tik individuāli. Netrūkst kolēģu, kas nemaz negrib mainīties, un tad liekas – kāpēc viņš vienmēr ir tāds neapmierināts? Bet vispār es tev piekrītu par to izaugsmi, kino ir līdzīgi. Man pagājušajā vasarā bija divi projekti – viens Lietuvā un viens Igaunijā, un, kaut arī viena bija vēsturiskā filma un otra mūsdienu, abās mani uzdevumi bija līdzīgi. Kāpēc viņi mani redz tādu? Acīmredzot kādā tikšanās reizē esmu atstājusi iespaidu par sevi kā tādu pozitīvu, jauku cilvēku un atlases veicēji nemaz nemēģina manī atrast citas īpašības, pietiek ar aisberga augšējo daļu... (Smiekli.) Un tad nu man uzliek uz pieres tādu zīmogu, kas turklāt kaulus nelauž… Bet mājas ir mājas – mājās tevi nopērs, mājās tevi paslavēs, bet tu vismaz zināsi, ka tas ir par tēmu, nevis virspusēji. 

Es tomēr gribu atgriezties pie paaudzes sajūtas. Kas vēl ir svarīgi bez prasmes nopelnīt? Vai svarīgākais nav sevi realizēt?
Man ir kursabiedri, kas sevi realizējuši ārpus lielajiem teātriem, un viņi, piemēram,  savā Kvadrifrona kompānijā jūtas ļoti labi, bet redzi, arī viņiem ir nepieciešama palīdzība no kaut kādām stabilākām vienībām, un tieši sadraudzībā viņi var sevi realizēt labāk. Bet tā vienalga ir brīvība. Varbūt tas, ka nav vajadzības atskaitīties.