Kā tas skan

Imanta Ziedoņa un Pētera Pētersona dzejas drāma Spēlē, Spēlmani 2019. gadā kalpoja par iedvesmas avotu re­žisora Gata Šmita un manam pirma­jam kopdarbam – izrādei Meklējot Spēlmani. Dzejnieka metri Pētersona izrādi iesāka apmēram tā: «Drūma nakts. Rīga. Tramvaji neiet. Slēģi ciet. Uguns ne­spīd nekur. Kaut kur noklaudz atslēgti vārti. Aiz­dārd rati, un atkal viss klusu.» Tāpat arī mēs – sē­žam Gata kabinetā mūsu teju tūkstoš gadu vecās pilsētas vēsturiskajā centrā pirmo rudens lietavu naktī. TTT Rīga dibinātājam Aleksandram Zālī­tim reiz piederējušā milzu spogulī bungājas ielas laternas atblāzma. Gatis šo gaismu raksturo kā pārāk romantisku, lai tajā ko filmētu. Uz ekrāna izskatīšoties pārāk cute^[1]. Mums līdzās grodā grāmatplauktā gozējas gan Gata vectēva, Dailes teātra aktiera Luija Šmita portrets, gan Pētera Pē­tersona un mūsu Spēlmaņa izrādes eksemplāri. Sarunas laikā bez redzama iemesla iečīkstas par­kets, un atkal viss klusu. Spoks? Visticamāk, vai­rāki. Kā jau Rīgā pieklājas.

Justīne Kļava. Tu man reiz jautāji, vai es esot pamanījusi, ka Rīgas Laikā ir daudz rakstu, kas sākas ar teikumu «Šis nemaz nav raksts, šīs ir ti­kai manas pārdomas», un es smējos kādu pus­stundu no vietas. Vēlāk Nelabo vajadzībām mek­lējot relatīvisma piemērus, es savācu kaudzi re­cenziju, kas visas sākās ar teikumu «Šī nemaz nav recenzija, šīs ir tikai manas pārdomas». Tā­pēc izmantosim arī mēs šo iespēju izvairīties no atbildības, un jau sākumā saviem lasītājiem pa­teiksim: «Šī nemaz nav intervija, es tikai uzdodu tev dažus jautājumus.»

Gatis Šmits. Nē, šī ir intervija!

Justīne. (Smejas.) Ar šo es sāku tāpēc, ka, cik esmu novērojusi, tev ļoti derdzas izlikšanās, iz­vairīšanās no atbildības un gara kūtrums. Tu kat­ram savam darbam pieej tā, it kā tas būtu pir­mais un pēdējais, un, piemēram, teātra izrādes slīpē arī pēc pirmizrādes. No kurienes tevī šī lie­lā atbildības sajūta? Vai to ir ieaudzinājis Luijs Šmits un Lūcija Baumane? Vai varbūt Pēteris Kri­lovs, vai Boriss Frumins?

Gatis. Man tas drīzāk ir automātisks process. Izrāde attīstās un veidojas savā ātrumā. Jo tuvāk pirmizrādei, jo vairāk es kā režisors redzu iespē­jas, kā lietas ietekmēt un attīstīt, un novest tās līdz galam. Un nav tā, ka mēs kaut ko fundamen­tāli mainām pēc pirmizrādes. Tā ir slīpēšana. Da­žas lietas līdz pirmizrādei nav pietiekami daudz iespēju izspēlēt bez apstājas. Tāpēc režisoram ir svarīgi pirmajās izrādēs pēc pirmizrādes būt klāt un novest lietas līdz galam. Tajos brīžos arī ir grūti apturēt to izrādes veidošanas prāta stāvok­li, it sevišķi, ja darbs sagādā prieku un tas ir smieklīgi. Un daļa no tā notiek automātiski. Tā izrāde man kaut kā strādā smadzenēs. Tas neno­tiek tā, ka es sēžu, skatos un domāju, kā tagad rī­koties. Es vienkārši ieraugu lietas. Un fiksēju tās. Tā es varu palīdzēt. Tie uzlabojumi, kas tad tiek veikti, tās nav kaut kādas manas iegribas. Tas drīzāk ir kāds ieteikums, par ko aktieris pēcāk būs priecīgs. Vai arī dažkārt kādam aktierim kaut kas ienāk prātā. Kopīgais darbs, kas ir ieguldīts, izrādi taisot, vēl turpina iet uz priekšu un rezul­tēties, un lietas iekrīt savās vietās. Bet tās, manu­prāt, ir pirmās trīs izrādes. Un, ja es, tās pirmās trīs izrādes skatoties, ievēroju iespēju kaut ko uz­labot, tad man ir pienākums aizvest to tālāk. Un tas arī tiešām palīdz. Tie pēdējie soļi, kad tavās rokās ir visi iespējamie instrumenti un izteiksmes līdzekļi, un izrāde jau ir pilna – tur ir gaisma, skaņa – un tā jau tiek spēlēta, tad skaidrs, ka ar dažiem drošas otas vēzieniem bieži vien var ielikt lietas īstajās vietās. No malas ska­toties, cilvēks, iespējams, nemanītu atšķirību, bet tie ir kaut kādi tādi uzlabojumi, kas atvieglos, noņems šķēršļus vai pretrunas aktieru eksisten­cē un palīdzēs konkrētajai izrādei pēc tam skriet.