Bezkaunīgais vecis

Lūkojoties uz Gati Šmitu retrospek­tīvā, top skaidrs, kāpēc viņš tik uz­stājīgi vēlējās nomainīt Anšlava Eglīša lugas un romāna Bezkaunī­gie veči nosaukumu pret vienskaitli. Režisors, kā ūdenī ie­skatījies, zināja, ka pienācis laiks portretrakstam, kas ļautu tieši viņu izcelt starp 1996. gadā dibinātā Nepanesamā teātra arteļa trim «večiem». Ja meklētu analoģijas ar Jāni Ber­toldu senioru, arhitektu Longinu Laukmani un hedonistu Askoldu Olti, tad liktos, ka Bertoldam drīzāk ir Viestura Kairiša vaibsti, par hedonistu skaidrs, ka tas ir Džilindžers, bet pats Gatis ar smalko miesasbūvi, viegli nervozo runas stilu un teātra «kinderštūbi», no kuras jau sen nekautrē­jas – viņa vecmāmiņa bijusi Jaunatnes teātra ak­trise un režisore Lūcija Baumane, bet tante – mākslas zinātniece Edvarda Šmite –, drīzāk līdzi­nās Longinam.

Tiesa, vienmēr var aplūkot arī «bezkaunīgā» jēdzienu. Zuzanna Bertolde, no vienas puses, par tādu uzskata vīra sacelšanos pret mājas kārtību, tomēr vēl vairāk viņu biedē tās «bezkaunības», kas notiek tieši Longina mājās, – tur klausās ne to mūziku, angažē sulaiņus ar tumšu ādas krāsu, neprot dot vērtīgus dzīves padomus krustdēlam Indulim, visbeidzot, pavedina uz dumpi citus se­niorus. No šī skatupunkta raugoties, bezkaunī­gais vecis patiesībā ir Longins Laukmanis.

Kāpēc šāda ievaddaļa? Tieši pirms gada, kad «bangojošie ūdeņi» nebija vis metaforisks Nacio­nālā teātra sezonas moto, bet kaila patiesība, septembris pagāja, ieplānojot vēl trīs darbus re­pertuāra stabilizēšanai. Un likās, ka būtu ekse­lenti uzaicināt režisoru Gati Šmitu pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma veidot izrādi uz lielās skatuves pašā pavasarī, kad pēc zināma vieglu­ma alkst gan tie, kas spēlē, gan tie, kas skatās. Re­žisors spēka gados, ne par jaunu, ne par vecu. Režisors, kas savus panākumus kaldinājis Jauna­jā Rīgas teātrī, 90 procentos gadījumu precīzi iz­vēloties materiālu, kas ļauj pasmaidīt vai pat smieties, bet neaizmirst par to, ka mākslai jāie­kustina arī pelēkās šūnas katrā indivīdā. Reži­sors, kurš četrus gadus studējis Ņujorkā, tāpēc Anšlava Eglīša Bezkaunīgie veči ar darbības vietu Kalifornijā varētu veidot zināmus saskarsmes punktus, sākot no izpratnes, ko nozīmē būt trim­dā, beidzot ar sadzīvi «viņpus dīķa». Režisors, kurš visu radošo mūžu ir pamanījies veltīt galve­nokārt mākslai, neiesaistoties teātru un tā perso­nību kašķos un ķīviņos. Tam par iemeslu ir arī pašsaglabāšanās instinkts, jo vispār jau Gatim piemīt zināma neirastēnija ārējās izpausmēs, ko kompensē tieksme nestrebt karstu un nepie­ņemt pārsteidzīgus lēmumus. Vai var būt vēl pie­mērotāks cilvēks, ar kuru kopā pasmaidīt un labi pavadīt laiku, pašā pavasara galā kopradot darbu savam un citu priekam? Nevar!