Tilta darbs

Pagājusī sezona Valmierā beidzās ar sprādzienu – iznāca Rūdolfa Blaumaņa Pazudušais dēls Reiņa Suhanova režijā. Suhanovs lugu iestudē otrreiz, bez tam šai laika posmā arī viņa profesionālajā CV vārds «režisors» līdzās viņa pirmajai profesijai – scenogrāfijai – ierakstījies ar treknākiem burtiem. Tāpēc saruna ir specifiska.

Zane Radzobe. Man pasūtīja sarunu ar ievir­zi – parunāt ar jums tikai kā ar režisoru. Tomēr ie­sildoties gribu sākt ar jautājumu, kas skar arī sce­nogrāfiju. Kas scenogrāfus kaitina režisoros?

Reinis Suhanovs. Jautājums ir ļoti labs. Būtu viegli atbildēt pēc tādas hierarhiskās teātra uzbū­ves sistēmas, kur režisors izvēlas dramaturģisko materiālu un iestudē to. Bet manā pieredzē ir daudz sadarbību, kad režisors mani uzaicina, ka­mēr nav vēl dramaturģiskā materiāla, un mēs sā­kam strādāt pie idejas par izrādi vispār. Tāpēc ga­dījumos, kad tas ir komandas darbs, atbilde būtu viena, bet tad, kad mani uzaicina tādā nosacīti klasiski dramatiskā teātrī, tā ir cita. Ja par šo ot­ro – gribas, lai režisoram ir vīzija. Ja vīzijas nav, tas ir kaitinoši. Es jau varu to burt, bet reizēm reži­sors pats nezina vai man neuzticas, un tad viss tā kā pa ķēdi aiziet...

Zane. Jūs scenogrāfijā sākāt uzreiz ar lieliem panākumiem. Kāpēc tagad esat režisors? Kaut kā trūka? Vai varbūt tas ir cits domāšanas modelis?

Reinis. Es sevi vislielākajā apmērā jūtu kā teātra cilvēku. Tā veidojusies mana personība, mana būtība, esmu ļoti daudzpusīgs. Teātrī mana pirmā interese vispār bija par aktiermeistarību. Bet aktiera darbā grūti saprast, kurā brīdī mana personība ir daļa no profesionāli izdarītā. Un vi­dusskolas vecumā man bija ļoti svarīgi nodalīt savu personību no izdarītā, saprast, kas ir izdarī­tais. Tādēļ no visām teātra profesijām scenogrāfi­ja šķita vispiemērotākā – es radu darbu, bet pēc tam nevaru vairs stāvēt tam blakus. Ir, protams, iespējams starp ģenerālmēģinājumu un pirmiz­rādi kaut ko mainīt, bet daudz mazāk nekā citās profesijās. Mūsu darbs ir ļoti saistīts ar matēriju.

Bet tad man paveicās uzreiz pēc studijām no­kļūt Valmieras teātrī reizē ar Mārtiņu Meieru, Viesturu Meikšānu, Lindu Mīļo, Ingu Siliņu. Tai brīdī teātrī kopumā notika paaudžu maiņa, bija tāda vakuumzona, un mums gan publika, gan kritika, gan teātris piedeva kļūdas, arī uz lielās zā­les skatuves. Bija iespēja jau pirmajos darba ga­dos domāt par teātri ļoti daudzveidīgi, nekalpot vienam žanram, virzienam. Ar Viesturu mums bija raksturīgi ļoti ilgi domāt, kā mēs redzam se­zonu, kā gribam domāt par teātri. Tas mani arī norūdīja un radīja interesi par to, kā strādāt no režijas puses. Mani interesē darbs ar aktieri, ar tekstu.