Spītnieces savaldīšana

Mēs esam kursabiedrenes. Tas jau ir milzīgi liels vienojošais punkts, bet tas nebūt nav vienīgais. Divas sarunas. Divās mums svarīgās pilsētās. Vēlās nakts stundās. Ar diviem suņiem un bērnu fonā. Ar domām par te­ātri. Par mums.

Dita Lūriņa. Kā tev liekas, vai teātrim ir jēga?

Karīna Tatarinova. Jā! Pat ļoti ir! Citādi es ar to nenodarbotos. Nopietni. Pēc visa tā, kas ir bijis ar mani teātrī, pēc visām peripetijām un nemitī­gām šaubām, ko es vispār daru šajā profesijā, mani notur tikai tas, ka, manuprāt, teātrim ir lie­la jēga.

Pirmām kārtām teātris kopj un atjauno valo­du, jo mūsdienu dramaturgi lieto mūsdienu va­lodu. Ne mazāk svarīgs ir kontakts ar skatītājiem un enerģija. Un teātrī vienmēr ir atgriezeniskā enerģija. Es esmu mazliet pastrādājusi skolā, es zinu, kādu enerģiju tērē skolotāji un ne vienmēr saņem to atpakaļ. Bet teātrī – īpaši pēc veiksmīgi nospēlētas izrādes – ir tādas atgriezeniskās ener­ģijas vilnis. Līdzīgi kā dziesmu svētkos – kopradī­šanas, kopā būšanas, kopdarba sajūta. Jo teātris ir dzīvs process. Labs kino arī rada enerģiju, bet tur tu esi viens pats ar sevi. Teātrī ir kā dziedāt kopā ar tūkstošiem korī. Empātija. Manuprāt, teātrim vēl ir tā iespēja cilvēkos attīstīt, vēlams bez didaktikas, empātiju!

Dita. Vai tava motivācija laika gaitā ir mainī­jusies? Tu ļoti cīnījies, lai iestātos akadēmijā, un vai tā laika motivācija sakrīt ar šodienu?

Karīna. Mana pirmā motivācija bija pierādīt, ka es varu, jo kāds pateica, izmeta tādu pusaudžu frāzi – ā, nē, tu nē, tu to nevari. Ar to mana spītība kļuva tikai lielāka. Es joprojām es­mu ideāliste un neesmu vīlusies teātrī. Daudzi saka, ka ir vīlušies, bet es saprotu, ka teātrī visu nosaka cilvēciskais faktors. Tā ir mozaīka. Visu nosaka, kā sakritīs krāsainie gabaliņi kaleidosko­pā. Un man joprojām vissvarīgākais ir process. Tad, kad raksts tai kaleidoskopā vairs nebūs uni­kāls, bet atkārtos jau bijušu, tad laikam manis teātrī vairs nebūs. Jo izrādes spēlēt ir diezgan mokoši, man patīk tapšanas process. Lai gan – saņemies, uzej, aizmirsi visu, hop, izdari, nospē­lē, nu, ja tās ir labas izrādes… Ir, protams, arī tā­das – redzi sevi no malas un tā kaunies, tā kau­nies!

Dita. Un ko ar to kaunu darīt?

Karīna. Censties aizmirst!

Dita. Kā to var?