Cilvēcība – tas ir īstais vārds

Vispār šī ir romantiska vieta, kur sarunāties. Mēs esam Cē­su Mazā teātra darbnīcā. Apakšstāvā ir angārs, kur at­jauno mašīnu riepas. Lai būtu pilnīgāka bilde, Mārtiņam Liepam zobos ir cigarete un viņš tagad dzer Red Bull. Apkārt ir skrūvgrieži, skrūves, plaķenes, kā te tik nav. Pilns ar kastēm, rekvizītiem. Es sēžu ratiņkrēslā. Labi, gan jau.

Aksels Aizkalns. Es domāju, kāpēc man ir tā­da silta sajūta pret tevi, arī pret visiem Valmieras kolēģiem. Viens no maniem pasniedzējiem ir ta­va pasniedzēja audzēknis, un es domāju, ka tur varbūt ir kāda korelācija.

Mārtiņš Liepa. Jā, tas var tā būt, bet es domā­ju, ka liels iemesls ir pats Valmieras teātris. Es ne­gribētu strādāt teātrī, kurā man būtu jādomā kat­ru dienu, vai būs saplēsts kostīms vai stikli kur­pēs, vai es ar kādu nerunāju, jo viņš man atņēmis lomu. Teātris, kuru es pazīstu, nav vilku bedre.

Aksels. Ir jau kaut kādas drāmas tāpat biju­šas, ne?

Mārtiņš. Protams. Nesauksim tās par drā­mām, tā ir visur, arī lejā riepu cehā ir kaut kādas drāmas ik pa brīdim. Bet tas neietekmē kopējo darbu. Kad dari darbu, vari nolikt nost kaut kā­das personīgās nesaskaņas.

Man liekas, teiciens «esi vienkāršāks un tauta pavilksies», ir ģeniāls. Manuprāt, daudzu aktieru lielākā problēma ir augstprātība.

Aksels. Tā nav tikai aktieru problēma… Tā ir cilvēku problēma kā tāda.

Mārtiņš. Protams. Bet mēs šobrīd par aktie­riem runājam. Protams, tā nav visiem, bet uzska­tīt, ka tu esi īpašāks tikai tāpēc, ka tevi atpazīst uz ielas, nav glīti. Augstprātība vispār ir sliktākā rak­stura īpašība, kāda var būt cilvēkam.