Nākotnes māksla

Teātra kontekstā pastāvīgi rodas jauni termini, kā arī no jauna tiek pielāgoti vecie, – tas rakstu­ro dinamiskus teātra prakses procesus. Pirmo reizi termins «vizuālais teātris» izmantots Bonijas Marankas (Bonnie Mar­ranca) grāmatā The Theatre of Images 10 (1977), raksturojot amerikāņu režisora Roberta Vilsona agrīnos iestudējumus, bet vēlāk visbiežāk lietots, raksturojot izrādes, kurās dominē neverbālā attē­lu valoda. Dilemma, kas noved pie praktiķu un teorētiķu diskusijām, ir saistīta ar termina neno­teiktību: vizuālā teātra prakses laukā sajaucas leļ­ļu teātra, tā sauktā mākslinieka teātra, fiziskā teātra, objektu teātra, arī digitālā un totālā teātra nozares. Nav iespējams sataustīt dominējošu un skaidri definētu teātra veidu, kas novestu pie pre­cīziem vizuālā teātra avotiem, skolas, tradīcijas vai metodoloģijas. Vēlēšanos līdz galam noskaid­rot šo problemātisko terminu un novērst nepār­trauktas tā interpretācijas pastiprina gan tas, ka vizuālais teātris dominē augsta līmeņa festivālos, gan arī tas, ka institucionālo teātru programmās tiek iekļauti tādi mākslinieki kā Roberts Vilsons, Robērs Lepāžs, Romeo Kasteluči, Jans Fabrs, Fi­lips Žantī vai Dimitrs Papajoannu.

Rodas jautājumi:

– kā saprast šā teātra dabu un kā to precīzi at­pazīt, ja vizuālais teātris netiek raksturots ar kā­du vienu noteiktu teātra stilu vai veidu;

– kā termins tiek lietots – raksturojot teātra mākslinieku pasaules uzskatu, kopīgu izrādes ie­spaidu vai kādu no izrādes komponentiem.

VIZUĀLĀ TEĀTRA ĪPAŠĪBAS

Starptautiskā festivāla NuQ Treff (2019) laikā igauņu teātra pētniece Madli Pesti referātā Kas ir vizuālais teātris? piedāvāja to definēt kā virsjē­dzienu. Pesti izšķir četras spēcīgākās ietekmes, no kurām rodas mūsdienu vizuālā teātra kon­cepcija: dadaisms, sirreālisms, Bauhaus skola un fiziskais teātris, kas kļuva populārs 20. gadsimta 80. gados. Pesti ieskatā vizuālais teātris ir virsjē­dziens, kas iekļauj sevī dažādus teātra veidus, no kuriem galvenie ir:

leļļu teātris, kas ietver aktiera leļļinieka ani­mācijas mākslu, kad nedzīvas, skatītājiem atpa­zīstamas konkrētas figūras tiek atdzīvinātas, ko­pējot cilvēka vai dzīvnieka kustību un fizioloģiju;

objektu teātris, kurā tiek izmantota netrans­formēta ikdienišķa lieta, kas var funkcionēt gan kā personāžs, gan kā simbols;

materiālu teātris (ang. abstract teatre, vāc. materialtheater), kam raksturīgs tas, ka izmanto­jamam materiālam vairs nav konkrētu atbilsmju, saikņu vai atpazīstamības. Tāds teātris vairs nei­mitē cilvēka vai dzīvnieka kustību, tam nav saik­ņu ar reālo pasauli, tas meklē tīru māksliniecisku izpausmi, nevis realitātes imitāciju, tam nav ga­lamērķa un mākslas valoda nepārtraukti veidojas acu priekšā;

fiziskais teātris, kam bieži nav scenārija, to raksturo starpdisciplinaritāte (tiek apvienota mūzika, deja, videomāksla u. c.), interakcija starp publiku un izpildītāju;

multimediju un digitālais teātris kā hibrīda mākslas forma, kas ietekmē un mākslinieciski ie­spaido skatītājus ar ekrānu, projekciju un citu mūsdienu tehnoloģiju palīdzību.

Ļoti svarīgi ir lauzt šos stereotipus un rāmjus – vizuālais teātris nav nekāds andergraunds vai margināla parādība

Interesants ir Pesti novērojums, ka dažādās kultūrās vizuālā teātra termins tiek saistīts ar da­žādiem dominējošiem teātra veidiem. Angļu va­lodā vizuālais teātris pirmkārt tiek saistīts ar fizisko teātri, Dienvideiropas valstīs – ar leļļu un objektu teātri, bet vāciski runājošās zemēs tiek akcentēta Pīnas Baušas un laikmetīgās dejas ie­tekme. Tāpat Pesti uzsver, ka vizuālais teātris ne vienmēr izvairās no vārdiem, bet mūzika un ska­ņas dizains bieži kļūst par svarīgāku zīmju sistē­mu nekā teksts.

TERMINA PRETRUNAS PRAKTISKĀ LAUKĀ

Starptautiskā Vizuālā teātra festivāla NuQ Treff laikā norisinājās arī Pesti moderēta diskusija Kas ir vizuālais teātris?, kurā domās par vizuālā teāt­ra definīciju dalījās Sanktpēterburgas Lielā leļļu teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors Rus­lans Kudašovs, bulgāru trupas The Puppets Lab režisore un dibinātāja Veselka Kunčeva, somu leļļu teātra Dirty Duckling dibinātāja un režisore Merja Peihenena (Pöyhönen), leļļu, objektu un vizuālā teātra režisore un pedagoģe Jana Tumina, igauņu vizuālo un skaņas performanču veidotājs Eriks Alaloga.

Marja Peihenena, raksturodama atšķirību starp parastu leļļu teātri un daudz plašāku vizuā­lā teātra jēdzienu, apgalvoja, ka «leļļu teātrī mēs iztēlojamies lietas vai lelles, bet vizuālajā teātrī iztēlojamies visas telpas dzīvību». Ruslans Kuda­šovs runāja par problēmu, ka vizualitātes jē­dziens uztverams kā imanenta teātra īpašība, neatkarīgi no izrādes žanra vai mākslinieciskās valodas, un krievu teātra kritiķi apgalvojuši, ka «jebkurš teātris ir vizuālais teātris, izņemot radio teātri».

Vairums diskusijas dalībnieku piekrita, ka tas ir visaptverošs termins, kas skar ne tik daudz tīrus teātra veidus, cik to perifērijas, kombinācijas un savienojumus. Proti, kad izrāde un tās mākslinie­ciskā valoda pārkāpj konkrēta teātra veida robe­žas, kad jūtamas atšķirīgas estētiskās valodas ie­tekmes, bet par galveno paņēmienu kļūst dažādu mākslas veidu, līdzekļu un formu montāža, kā arī audiovizuālā valoda, nevis iepriekš radīts teksts. Bieži teksts kļūst par skaņas dizaina un mūzikas elementiem, nevis jēgas un sižeta nesēju.

Tiesa, šo žonglēšanu ar dažādiem paņēmie­niem katrs no diskusijas dalībniekiem nosauca ci­tādi. Kudašovs to sauca par «teatrālu tekstu, kurš neilustrē literāro tekstu un netransformē kaut ko tieši no vizuālajām mākslām», režisore Jana Tumi­na, runādama par multižanriskumu, atcerējās Džeimsa Terija (James Terry) izrādi, kas bijusi «vi­zuālais teātris, bet reizē arī fiziskais teātris, plasti­ka, cirks». Marja Peihenena runāja par darbu ar telpu, ieviešot aktiera-operatora jēdzienu: «Man personīgi vizuālais teātris ir stils vai žanrs, kur ak­tieris var kļūt neredzams. Aktieris kā operators, aktieris, kurš kontrolē telpu. Kaut kas ļoti līdzīgs leļļu aktierim, bet attieksmē pret visu telpu.»

Igauņu mākslinieks Eriks Alaloga diskusiju par to, kura no sastāvdaļām ir galvenā vizuālajā teātrī, nosauca par jau iepriekš nolemtu neveik­smei, jo pārāk lielas ir izglītības, kultūras kontek­stu un mākslinieciskās gaumes atšķirības: «Dis­kusijas, kas ir vizuālais teātris, mēdz būt neveik­smīgas, jo šo lauku sajaukšanās skatīta no katra runātāja fokusa. Tas apstiprina jēdziena daudz­nozīmīgumu un plašumu. Gan dejas māksli­nieks, kas iekļauj uzvedumā jaunus izteiksmes līdzekļus, piemēram, ekrānus un projekcijas, gan leļļinieks, kurš veido izrādi ar cirka mākslinieku atklātā telpā, abi savu daiļradi raksturo kā vizuā­lo teātri, kaut arī no līdzekļu un formu viedokļa šīm divām izrādēm nav nekā kopīga.»

Pēc visu diskusijas dalībnieku uzskata, izteik­smes veidu dažādība, tehnoloģiju ietekme un at­teikšanās no teksta kā stāsta mugurkaula ir priekšnosacījumi vizuālajam teātrim, kurš var būt arī kolāžas tipa, abstrakts, ar nelineāru māk­sliniecisko valodu. Tas rada izaicinājumu gan māksliniekiem, gan skatītājiem.

Pēc režisores Janas Tuminas domām, «vizuā­lais teātris katram ir ierasts, bet aizmirsts. Vēl pirms valodas mēs izteicām sevi ar vizuālo teātri, kad bijām bērni. Ļoti svarīgi ir lauzt šos stereoti­pus un rāmjus – vizuālais teātris nav nekāds un­derground vai margināla parādība, tas apvieno visu». Apspriežot skatītāja izglītošanas nozīmi, svarīgs arī aktieru sagatavošanas jautājums. NuQ teātra (tagad – Igaunijas Jaunatnes teātra) māk­slinieciskais vadītājs Mirko Raja norādīja, ka šo­brīd dramatiskā teātra aktieriem tiek pasniegti arī leļļu teātra pamati. Tas ļauj nevis sagatavot aktierus konkrēti leļļu teātrim, bet piešķirt papil­du instrumentus dramatiskā teātra veidotājiem, kuri turpmāk vairs nedomās noteiktu žanru vai veidu robežās, bet pratīs radīt laikmetīgu vizuālo teātri, kas šādas robežas pārkāpj un apvieno da­žādas radošās prakses.

Gandrīz visi diskusijas dalībnieki uzsvēra un atzina, ka vizuālais teātris ir nākotnes teātris, jo apvieno dažādas mākslas, ietekmes un tradīcijas, izglīto skatītāju un aizvien vairāk izmanto viegli sasniedzamās tehnoloģijas. Tas ir teātra kon­cepts, kuram ir jāattālinās no tā, kas tas nav, bet ko skatītāji gaida, iedomādamies, kādam jābūt teātrim. Abstraktās daiļrades un brīvas interpre­tācijas piemēri rada izpratni par daudzšķautņai­na skatuves darba iespējām, kad tiek izmantotas dažādas tehnikas un līdzekļi, kad vārdos neno­saukta mākslinieciskā gramatika spēj kļūt kon­krēta un abstrakta vienlaicīgi, izveidojot nozīmes vai idejas, bet atstājot tajās vietu, kuru skatītājs ir spiests aizpildīt pats.

Žilvins Vingelis ir lietuvie­šu teātra režisors, mākslas pētnieks. Referāts nolasīts Latvijas Leļļu teātra 80. ga­du jubilejai veltītajā starp­tautiskajā konferencē Laik­metīgais (leļļu) teātris. Kurp doties? 2024. gada 3. ok­tobrī.

No lietuviešu valodas tul­kojusi Indra Brūvere.