Liepājas teātra mazais brālis

Liepājas leļļu teātris kopš pirmsā­kumiem balansējis starp ama­tiermākslu un profesionalitāti, nemitīgi tiecoties būt atzīts «lie­lā» teātra satelīts ar savu īpatnējo seju. Spēlmaņu nakts 2024. gada nominācija apliecina, ka arī teāt­ra kritiķi pamanījuši un atzinuši teātra mērķtiecī­go ceļu uz profesionālās mākslas līgu. Šis skatu­ves mākslas veids Liepājā dzimis jau pirms 75 ga­diem, un tā vēsture apliecina profesionālas māk­slas izdzīvošanas grūtības valstī ar izteiktu kultūr­politikas centrtieci.

AR IDEOLOĢIJAS VAIROGU

Pēckara gadi Liepājas teātrim nav viegli, lai gan līdz pat frontes ienākšanai pilsētā 1944. gada septembrī skatītāju zāle ir pilna un notiek izrā­des^[1], turklāt gan drāmas, gan operas un baleta trupā. Darbs atsākas burtiski nākamajā dienā pēc kara – 1945. gada 10. maijā. Nu tas ir LPSR TKP^[2] Mākslas lietu pārvaldei pakļautais Liepājas muzikāli dramatiskais teātris. 1948. gadā Liepā­jas teātrim samazina valsts dotāciju, un ar to ir saistīta tā sauktā štata samazināšana. Kopumā darbu vai amatu zaudē ap 40 cilvēku gan māksli­nieciskajā, gan tehniskajā personālā. 1949. gada 17. aprīlī paplašinātajā Mākslas padomes sēdē ar vairāku ideoloģisko padomdevēju līdzdalību tiek apspriests kritiskais skatītāju skaits, finansiālie zaudējumi un popularitātes kritums sabiedrībā. Maz apmeklētāju nāk uz padomju dramaturģijas iestudējumiem, bieži nākas izrādes atcelt gan iz­braukumos, gan mājās. Labāka situācija ir muzi­kālajās izrādēs – Imres Kālmāna Silva pulcē pat pilnas zāles, taču orķestra mūziķi un solisti ir sla­veni disciplīnas grāvēji, labākie arī aiziet uz Rīgu. Aktieris Jānis Lūsēns ierosina pievērsties bērnu auditorijai, un Mākslas lietu pārvaldes vadītājs Fricis Rokpelnis to uzteic – bērni ir tiešām neap­svērts skatītāju kontingents, viņš atzīst.^[3] Drīz vien top leļļu izrāde – 1949. gada 30. septembrī Liepājas Rūpkombināta telpās izrāda Leona Pa­egles ludziņu Runga iz maisa!, ko režisējis teātra literārās daļas vadītājs Voldemārs Sauleskalns un mūziku rakstījis teātra diriģents Ādolfs Rein­bergs. Mākslinieks ir Olafs Dūns, lomās ir arī tie, kam drāmas cehā^[4] vietas nav. Tuvojas «tautu tē­va» Staļina 70 gadu jubileja, un teātris tam par godu apņemas līdz 15. decembrim sagatavot leļ­ļu inscenējumu Pelnrušķīte, kaut leļļu ceha teātrī nav. Turpmāk leļļu izrādes top kā ārpusplāna ie­studējumi, lietojot apzīmējumu «leļļu ansam­blis». 1950. gada sākumā teātris saņem pārmetu­mus par «nekādu pasākumu veikšanu» saistībā ar LPSR 10. gadadienu. Teātra Vietējā padome aktiera Jāņa Grantiņa vadībā atkal izmanto ideo­loģisko vairogu un uzņemas gadadienas saistības, tostarp – iekārtot stacionāru leļļu teātra zāli un skatuvi jau līdz sezonas beigām, vienlaikus ie­studējot leļļu izrādi Krusttēva Toma būda. Martā likvidēti Liepājas teātra muzikālie cehi un teātris pārdēvēts par LPSR MP Valsts Liepājas drāmas teātri, līdz ar to leļļu ansamblim var piešķirt tel­pas Komunālajā (Baznīcas) ielā 3/5, kur iepriekš noritēja orķestra mēģinājumi. Dūns parūpējas, lai zāle būtu izgreznota ar pasaku motīviem, teātra koncertmeistars Voldemārs Gūtmanis vei­do izrāžu muzikālo noformējumu, bet leļļu izrā­žu režiju uzņemas Valija Brasla, režisora Žaņa Braslas sieva un vēlākā kinorežisora Vara Braslas mamma.

Staļina dzelžainajā režīmā pasaku ludziņas ir mazāk pakļautas cenzūrai

REZERVES LAUKUMS

Lai arī dzimis no ideoloģiskiem apsvērumiem un nabadzības, leļļu ansamblis top par radošās iz­augsmes skolu jauniem māksliniekiem un sava veida terapiju tiem teātra cilvēkiem, kurus lielā skatuve atraidījusi. Lelles vada, piemēram, Lidija Kalēja, kas nesekmīgi startē aktieru atlases kon­kursā «lielajā» teātrī, Jānis Ūdris, kas ir viens no 1948. gada «štata samazināšanas» upuriem un mūžu aizvada kā izrāžu vadītājs. Verai Bušmanei uz lielās skatuves galvenokārt ir jāatveido sociā­listiskās varones un trešā plāna lomas, bet «lel­lēs» viņa gūst radošu gandarījumu. Vēlākais teāt­ra administrators Leons Lileiko invaliditātes dēļ var būt leļļu ansamblī, bet ne uz lielās skatuves. Mūziķa Visvalža Gūtmaņa sieva Arīda Gūtmane savukārt ir īsta leļļu mākslas entuziaste, kas ie­priekš vadījusi dzintara apstrādes pulciņu Pio­nieru namā, bet drīz kļūst par aktrisi un vēlāk arī režisori leļļu trupā. «Lellēs» savas radošās spējas kā dekoratore pārbauda jaunā māksliniece Beni­ta Mikitāne (Bitāne), brīvāki radošajos meklēju­mos te ir mākslinieki Valters Uzticis un Dailis Rožlapa. Aktieris Teodors Mažāns iemēģina roku režijā, arī tolaik jaunie aktieri Visvaldis Aiše, Sil­vija Amoliņa (Geikina), Agnese Ose, Biruta Spro­ģe, Eduards Treimanis vada lelles Komunālās ie­las skatuvē. Par leļļu izrādēm labprāt raksta jau­nais dzejnieks, teātra tehniskais darbinieks Jānis Peters, kurš arī pats piedalās kā aktieris vairākās leļļu izrādēs. Pirmā desmitgade, šķiet, ir augstā­kais leļļu mākslas vilnis padomju laikā Liepājā, jo Staļina dzelžainajā režīmā pasaku ludziņas ir mazāk pakļautas cenzūrai – pietiek iestarpināt dažas intermēdijas ar didaktiskiem tekstiņiem. Savukārt 60. gadu vidū arī lielajā skatuvē uzvēdī viegla radošās brīvības brīze – gan iestudējumu formā, gan saturā ievibrējas zemteksti un klusa atkāpšanās no sociālistiskā reālisma kanona. Turklāt leļļu ansamblis visu darbības laiku ir kaut kur pa vidu starp amatiermākslu un profesiona­litāti, pastāvīgu trupu izveidot neizdodas, deviņu oficiālo darbinieku, ko finansiāli var atļauties, ir par maz, un 1966. gada 30. janvārī ar Ministru padomes lēmumu Liepājas teātra leļļu ansambli likvidē. Telpās pēc režisora Andreja Miglas iece­res top pirmā profesionālo teātru Mazā zāle Lat­vijā. Tajā pašā gadā Arīda Gūtmane nodibina leļ­ļu teātra studiju skolēnu kultūras namā Vadu­guns, vēlāk to pārņem Agnese Ose, un uz ilgiem gadiem leļļu izrādes rada un skatās visjaunākās liepājnieku paaudzes, paliekot amatieru līgā.

ATDZIMŠANA JUKU LAIKOS

Ap 1989./1990. gadu politiskā skatuve kļūst sa­biedrībai būtiskāka un aizraujošāka par teātri. Turklāt sākas ekonomiskā krīze un teātri sajož jostas ciešāk. Atkal darbu zaudē gan mākslinie­ciskā, gan tehniskā personāla ļaudis, un dau­dziem izdzīvošana kļūst par pašu atbildību, jo nekāda «sociālā spilvena» nav. Šajā laikā dzimst divi jauni leļļu mākslas kolektīvi – aktiera Rihar­da Beltes izcīnītais Liepājas pilsētas leļļu teātris (no 1989) un SIA Agitas klubs jeb Agitas Lieldi­džas-Trupas un Pētera Trupa radošais tandēms Maska (no 1994). Beltes teātri jau 90. gadu pir­majā pusē raksturo tieksme pēc profesionāliem izaicinājumiem, jaunu aktieru piesaiste trupai, jaunu formu meklējumi un fokuss uz festivāliem, turpretī Maska pārstāv leļļu teātra tradīciju, ko paši raksturo kā reālistisko naivismu. «Teātra mi­sija ir aizbraukt pie sava mazā skatītāja, uzrunāt to viņam saprotamā bērna valodā, ļaujot katram uzzināt ko jaunu skaņu, krāsu, leļļu un pasaku pasaulē,» uzskata Pēteris Trups. Maskas sākums ir Agitas bakalaura darbs režijā Latvijas Mūzikas akadēmijā – izrāde Lidojums sapnī (1994), kas rosina domu par ceļojošu leļļu teātri. Kopš 4. kla­ses Agita darbojusies Vaduguns leļļu ansamblī Agneses Oses vadībā, un domas par citu profesi­ju nekad nav bijušas. Pēteris uzaudzis Rīgas ki­nostudijā, leļļu filmu studijā Dauka, kur strādājis viņa tēvs – kinooperators Pēteris Trups seniors. Galdnieka prasmes Pēterim junioram noder, iz­veidojot unikālu pārvietojamo skatuvi Pasaku lā­de, savukārt muzikālā dzirde, baritona balss un attīstīta iztēle – radot libretus muzikālām izrā­dēm. Teātris ir Trupu ģimenes maizes darbs, ho­bijs un dzīvesveids. Ceļojošais leļļu teātris jau 30 gadu darbojas klusi un pieticīgi, taču viņu izrā­des notiek visos Latvijas novados, pilsētās, pa­gastos, ir būts starptautiskos festivālos un viesiz­rādēs Pakistānā, Īrijā, Anglijā, Dānijā, Čehijā, Krievijā, Somijā, Zviedrijā, Francijā, Lietuvā, Igaunijā. Aivars Freimanis par viņiem uzņēmis dokumentālo filmu (2004). Sadarbība bijusi ar Liepājas simfonisko orķestri, veidojot bērnu pro­grammas un piedaloties Jura Strengas un Imanta Rešņa iestudētajā Mocarta operā Bēgšana no se­rāla (2006), Maska iekļāvusies Ērģeļmūzikas fes­tivāla programmā, izrādot koncertuzvedumu Kurš lielāks, kurš varenāks? ar Pētera Plakida mū­ziku un Pētera Trupa libretu (2015), papildināti ērģelnieku Lotāra Džeriņa un Ivetas Apkalnas koncerti, vairāki projekti tapuši pēc a/s Latvijas koncerti pasūtījuma. Pasaku un dziesmu tekstu pastāvīgais autors ir Pēteris Trups, komponists – Andris Eniņš, mūzikas aranžētājs ir Normunds Kalniņš, scenogrāfs – Aldis Kļaviņš, leļļu māksli­nieces – Astra Dzērve, Anna Zandberga-Šeņķe, Evija Rudzīte. Repertuārā pamatā ir muzikālas pasakas un leļļu kameroperas ar mīlīgiem nosau­kumiem un viegli nolasāmu vēstījumu – Kliņķīša piedzīvojumi vai Kā rūķis draugus atrada, Drau­dzēsimies, Šņāpuļa piedzīvojumi, Burvju stabulī­te, Var gadīties, ka atgadās, Ola te, ola tur, Svētki pasaku mežā, Puteklītes Ziemassvētki.

Sākums ir dramatisks – Liepājā nav atrodams neviens leļļu meistars, pat Mākslas skolā rausta plecus

STARP ZEMI UN DEBESĪM

Riharda Beltes atjaunotā vai, precīzāk, no jauna izveidotā leļļu trupa uz 25 gadiem kļūst par viņa ģimenes dzīves ceļu, un likumsakarīgi, ka šāds nosaukums Via Vitae jeb Dzīves ceļš (2001) dots arī iestudējumam, kas mākslinieciskajā ziņā ir viena no šā perioda virsotnēm. 1989. gadā teātra vadība izvirza Rihardu Belti, kurš ir aktieris Lie­pājas teātrī kopš 1974. gada, par Mazās zāles kā patstāvīgas saimnieciskās vienības vadītāju, lai vispārējas kultūras krīzes apstākļos veidotu ma­zāka budžeta iestudējumus.^[5] Ričs, kā viņu dēvē paziņas, ir rosīgs un apsviedīgs – viens no pirma­jiem iesaistās Tautas frontē, izveido kooperatīvu, viņam netrūkst saimniecisku ideju. Acīmredzot aktiera uzņēmība rosina pašvaldības kultūras nodaļu uzticēt Rihardam organizēt leļļu teātri un piesaistīt teātrim visjaunākos skatītājus. Ideja ak­tierim šķiet saistoša, lai gan ar leļļu skatuvi ie­priekš saskares nav bijis. Nelielā divistabu dzī­voklī vecā koka ēkā blakus lielajam teātrim tiek ierādītas telpas jaunizveidotajai leļļu teātra studi­jai. Juridiski tā ir biedrība. «Sēklas naudu» piešķir a/s Lauma, kas teātri glābj ne šo reizi vien. Ričam pievienojas vēl citi Liepājas aktieri – Inese Belte, Jānis Bīne, kurš pirms darba Liepājas teātrī bei­dzis Valsts leļļu teātra studiju, vēlāk ilgstoša sa­darbība izveidojas ar aktieri, režisoru, izcilu leļļu filmu veidotāju Māri Putniņu, kurš raksta leļļu lu­dziņas un veido tām scenogrāfiju, iesaistās aktie­ri Ainars Krūms un Aldis Galanders. Tomēr sā­kums ir dramatisks – Liepājā nav atrodams ne­viens leļļu meistars, pat Mākslas skolā rausta ple­cus. «Paņēmu divus konjakus un braucu uz Rīgu, uz Valsts leļļu teātri. Atvedu divus maisus ar no­rakstītām lellēm,» atceras Ričs. No tām radīta pir­mā izrāde – A. Brigaderes Lolitas brīnumputns Agneses Oses režijā. Projekts izrādās veiksmīgs, un Mazajā zālē deviņdesmito gadu sākumā leļļu izrādes ir pārpildītas, kamēr lielajā teātrī – pus­tukšas. 1992. gadā trupa pārvācas uz Liepājas Latviešu biedrības namu, kļūstot par patstāvīgu Liepājas pilsētas leļļu teātri. Profesionālās iema­ņas «leļļiniekiem» aug, izveidojas laba sadarbība ar viesrežisoriem – Māri Koristinu, Valdi Pavlovs­ki, Jāni Cimmermani, Valdi Lūriņu. Teātris iegūst arī savu leļļu skulptori – Ausmu Neiburgu. 2000. gadā teātri no pašvaldības iestādes pārvei­do par komercsabiedrību, Rihardu Belti apstipri­na par direktoru. Ap gadsimtu miju liepājnieki jau dodas uz festivāliem Austrijā, Dānijā, Somijā, Vācijā, Krievijā, Igaunijā, Lietuvā. Sākas sadarbī­ba ar mākslinieku Andri Mangali, un top avan­gardiska izrāde Via Vitae jeb Dzīves ceļš, kas ie­gūst Grand Prix festivālos Baltkrievijā un Lietuvā. Izrādē, kuras pamatā ir Bībeles motīvi, aktieri darbojas maskās, vēstījumu veido kustības, gais­mas un skaņa bez teksta. Tobrīd šāda izrāde ir avangardiska pat «lielo» teātru mērogā. Mērķtie­cīgi tiek attīstīta starptautiskā sadarbība – 2008. gadā teātris saņem Kultūrkapitāla atbalstu pārrobežu projektam ar Klaipēdas un Panevēžas leļļu teātriem. Top performances, izstādes, meis­tarklases un koncertuzvedumi. 2004./2005. gada sezonā Liepājas leļļu teātri nominē Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Labākā izrāde bērniem ar Daces Skadiņas iestudēto izrādi pēc R. Dāla stās­ta motīviem Saldais sapnis. 2006. gadā leļļu teāt­ris Liepājā noorganizē 1. starptautisko leļļu un kustību teātru festivālu. Gadu vēlāk – starptautis­ku ielu teātra festivālu Zeme. Debesis. Jūra. Teātra kolektīvam pievienojas Riča un Ineses meita Lita, kas aktīvi attīsta starptautisko sadarbību un cen­šas festivālu pārvērst par tradīciju. Desmit gadu tas noturas. Taču pašvaldības teātrim ir arī ēnas puses – ar katrām jaunām vēlēšanām mainās at­tieksme un izpratne par kultūras vajadzībām, mainās attieksme pret cilvēkiem vadošos ama­tos, un tas ietekmē arī teātra budžetu. Ziedu laikā leļļu teātrim ir 32 štata vietas, pietiekams tehnis­kais un mākslinieciskais personāls, bet, sarūkot budžetam, nākas teikt ardievas lielākajai daļai kolektīva.

NOTURĒTIES PROFESIONĀĻOS

2016. gada 9. maijā Liepājas pašvaldība pārtrauc darba attiecības ar Rihardu Belti un teātra vadību uztic bijušajai Liepājas Kultūras pārvaldes vadī­tājai Leldei Vīksnai. Teātrī ir tikai 11 darbinieki. No šā brīža teātris mērķtiecīgi strādā divos virzie­nos – pie finanšu situācijas uzlabošanas un pie profesionālu režisoru piesaistes. Aktīvi tiek iz­mantota Liepājas pašvaldības stiprā puse – mār­ketinga resursi. Piecas sezonas izrādes iestudē un māksliniecisko programmu izstrādā Lelde Kaupuža, pēc tam vienu sezonu – Liene Gāliņa. 2024. gadā teātrī jau ir 18 darbinieki, no tiem septiņi ir štata aktieri. «Saņemam pašvaldības dotāciju daļējam atalgojumam, daļēji nomas maksai un komunālajiem maksājumiem, kā arī trīs vai četriem jauniestudējumiem gadā. Jopro­jām lielākais izaicinājums ir darbinieku atalgo­jums, jo noturēt profesionālus cilvēku ar tik ma­zu atalgojumu ir nemitīga staigāšana pa naža as­meni,» atzīst Lelde Vīksna. Tomēr izrāžu līmenis, līdzīgi kā gadsimta sākumā, ir atzīstams. Jau Kau­pužas laikā iezīmējas skaidri mākslinieciskie kri­tēriji – sadarbība ar profesionāliem režisoriem (Ģirts Šolis, Dace Skadiņa, Liena Šmukste, Edgars Niklasons u.c.) un mērķtiecīga auditorijas izvēle katram iestudējumam. 2020. gadā teātris piesaka Latvijā nebijušu projektu – izrādi bērniem no ga­da vecuma Es un mana mamma. Pirmizrādē da­žam skatītājam mutē knupītis, dažs vietu zālē ie­ņem rāpus. Nepilnu pusstundu ilgajā izrādē au­ditorija reaģē adekvāti – piedalās, kad tiek aicinā­ti, rāmi sēž, kad jāskatās. Režisore un idejas auto­re Karolina Jurkštaite (Lietuva) ir radījusi psiho­loģiski precīzu iestudējumu auditorijai no viena līdz trīs gadu vecumam, turklāt izrāde skaidri no­saka robežas, ko pieņemts teātrī ievērot. Spēles laukumā valda aktieri, skatītāju zālē jāatceras, ka neesi viens, izrādes laikā skatītāju vietas ir mazāk izgaismotas nekā darbības laukums. Eksperi­ments ir veiksmīgs, un izrāde Es un mana mam­ma stabili iekļaujas Liepājas leļļu teātra repertu­ārā kā bērnu psiholoģijā balstīts iestudējums, kas ievirza teātra skatīšanās mākslā. Beidzamo sezo­nu repertuārs drosmīgi piesaka arī citus eksperi­mentus, kas stilistiski un žanriski krietni atkāpjas no tradicionālajām leļļu izrādēm. Ģirta Šoļa reži­jā Mazais cilvēks pēc Ēriha Kestnera stāsta motī­viem top sadarbībā ar cirka māksliniekiem Enri­ko un Daci Pecolli (2021). Savukārt režisores An­tas Priedītes sāktais izrāžu cikls ar sengrieķu mī­tu interpretāciju – Sirēnas dziesma (2023) un Ahi­leja papēdis (2024) priekšplānā izvirza dzīvo ak­tieri, ne lelli. Aktieri – gan tie, kas šo diplomu ie­guvuši augstskolā, gan tie, kas izmantojuši teātra rīkotās meistarklases un profesionālos kursus, darbojas vienoti un precīzi. Izrādēs nereti tiek iz­mantoti objektu teātra paņēmieni, ekoloģiskas ievirzes scenogrāfija un skaņainas risinājumi, dažādas leļļu un aktiermākslas tehnikas. Par teātra popularitāti gan auditorijas, gan profesio­nāļu vidū liecina fakts, ka šogad izsludinātajā ori­ģināllugu un izrāžu ideju konkursā saņemti piec­desmit pieci pieteikumi no 15 valstu autoriem. Atzinību teātris ir guvis arī no pagājušās sezonas Spēlmaņu nakts žūrijas, kas izrādi Ahilleja papē­dis nominējusi balvai kategorijā Gada izrāde bēr­niem un/vai jauniešiem.

SĒRFOTĀJA VĪZIJA

No 2024. gada Liepājas leļļu teātrim ir jauns mākslinieciskais vadītājs Edgars Niklasons, kurš uzsver, ka nostrādātajā pusgadā Liepājas leļļu teātra potenciāls viņa acīs ir tikai audzis. «Šo­brīd teātra mērķi un uzdevumi, kas saistīti ar māksliniecisko attīstību un identitāti, tiek pielā­goti realitātei, konkretizējot rīcības plānu. Mums, protams, ir paveicies, ka potenciāli va­ram savas nākotnes ieceres realizēt uz projekta Liepāja – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027 fo­na, kas ir neatsverams ieguvums ne vienai vien Liepājas kultūras iestādei. Ļoti ceru, ka mūsu plāni izdosies, jo, manuprāt, tie ir saistoši kā Liepājai, tā visai Latvijai,» atklāj māksliniecis­kais vadītājs. Jāatzīst, ka adekvāta rīcības plāna izstrāde šobrīd teātrim ir eksistenciāli būtiska, jo 2023. gada pārskats rāda, ka kapitālsabiedrī­bas drošības pakāpe ir visai zema no finansiālā viedokļa, izmaksu kāpums bijis straujāks par ie­ņēmumu pieaugumu, un pašu kapitāls ir kritiski zems pret saistībām. Jāpiekrīt Niklasonam, kad viņš saka, ka profesionalitāte ir attieksmes (gan skatītāju, gan finansētāju) jautājums, tomēr kopš 2020. gada, kad viņš pirmo reizi te iestudē­jis izrādi, neesot bijis pamata kaut kādā mērā apšaubīt šī teātra īpašo vietu profesionālo Latvi­jas teātru ainavā. Simpātiski, ka Niklasons nākotnes vīziju redz kā sērfotājs, kas skaidri sajūt viļņa virsotni un uz to arī koncentrējas. Edgara iztēlotajā nākotnē neviļus atspoguļojas vēsturē jau iezīmētie sasniegumi: «2025. gadā Liepājas Leļļu teātris paralēli repertuāra izrāžu pirmizrā­dēm organizē leļļu teātra festivālu Latvijā, kurā piedalās vietējie un ārzemju mākslinieki, noris izrāžu skate, lugu lasījumi, semināri, meistar­klases, kā arī tiek piesaistīti jaunie skatuves pro­fesionāļi, kuri rada laikmetīgā leļļu teātra jaun­darbu skices. Rudenī notiek pirmā no daudzām šā gada lugu un izrāžu ideju konkursa uzvarētā­ju pirmizrādēm, kā arī pilnā sparā noris gatavo­šanās Baltijas Vizuālā teātra skatei (Baltic Visual Theatre Showcase), kas savu kulmināciju piedzī­vo 2026. gada pavasarī Liepājā. Tajā tiek prezen­tēti ideju aizmetņi Liepājas leļļu teātra lielās for­mas izrādei 2027. gadā, kas tiek veidota, sadar­bojoties ar vadošajām Liepājas kultūrvietām. Tā visa rezultātā Liepājas leļļu teātris parāda sevi plašākai publikai vēl nebijušā formātā un nosta­bilizē savas pozīcijas kā nopietns un vērā ņe­mams spēlētājs Latvijas plašajā teātru saimē.»

Liepājas leļļu teātris parāda sevi plašākai publikai vēl nebijušā formātā

Jautāts par paša radošajām iecerēm, Edgars atbild, ka tas ir pavisam cits stāsts. «Varētu teikt, ka šobrīd ikdienā realizēju divus ļoti atšķirīgus scenārijus, dzīvoju tādu kā dubulto dzīvi. Ja ik­diena Liepājas leļļu teātrī ir spraiga un dinamis­ka, tad projekti, pie kuriem strādāju brīvajā laikā, ir laikietilpīgi un skrupulozi; tas ir ilgtermiņa process, kas iesācies salīdzinoši nesen, un priek­šā vēl daudz nezināmā.»

Ar šo entuziasma un mākslinieciska skābekļa bagātināto vīziju Liepājas leļļu teātra vadība cer rast iespēju papildināt aktieru štata vietas ar jau­niem cilvēkiem, kurus īpaši saista leļļu un vizuā­lā teātra pasaule.