Tu esi lelle, un ar to pietiek!*
Apziņas plūsma par dzīvām lellēm un cilvēkiem viņu rokās
Mana ceļabiedre klusi nopūšas: «Kaut kā pietrūka.»
«Tāda kā mazuma piegarša,» es piebilstu.
Apklustam. Dzirdamas tikai klabošās dzelzceļa sliedes.
«Bildes jau skaistas,» pārtraucu mūsu pārdomu brīdi, «un scenogrāfija konceptuāla, askētiski melnbalta, nekā lieka.»
«Jā, protams.»
«Arī līmenis, kādā viņš strādā... Padomā, Tibo uz skatuves bija pilnīgi viens un pirmajā izrādē vienlaicīgi vadīja divas lelles; tās bija vienlīdz dzīvas, elpojošas, bet otrajā... Kā viņš pārgāja no viena tēla citā! Meistarīgi!»
«Mhm.»
«Un vispār viņš to visu izdomāja viens pats! No a līdz z.»
«Aha.»
«Lelles arī uztaisīja bez citu palīdzības.»
«Viņš varēja pakonsultēties ar kādu režisoru, piemēram, tevi.»
«Ha. Viņš pats ir arī režisors.»
«Var redzēt.»
«Klau, izkāpjam pie lidostas? Varētu pastaigāties, iedzert aliņu un tā.»
«Ok.»
Ringbānis piestāj pie Tempelhofas parka, un mūsu saruna par tikko redzēto izrāžu diptihu pārtrūkst. Nodomāju: cik labi, ka paspēju pabūt Berlīnē vairākas dienas un apmeklēt arī koncertus, izstādes un citus pasākumus, citādi būtu vilšanās sajūta. Var jau līdz baltkvēlei aizstāvēt mākslinieka amata prasmes, bet, ja darbs netrāpa dvēselē, tad par to var runāt vienīgi kā par daudzfunkcionālu, tukšu ledusskapi. Bet mākslā tāpat kā dzīvē nekas nav viennozīmīgs, tāpēc, lai uzzinātu kaut ko vairāk par Tibo daiļradi un izprastu viņa domu lidojumu, mākslinieciskos algoritmus, nākamajā dienā norunāju tikšanos.
ALKAS PĒC AVANGARDA
Ar Tibo Gebertu iepazinos šā gada sākumā meistarklasēs Stamsundā, Norvēģijā. Viņš ir pieredzējis leļļinieks, studējis Berlīnes Ernsta Buša Mākslu augstskolā un Francijas Nacionālajā marionešu mākslas skolā (École Nationale Supérieure des Arts de la Marionnette), piedalījies neskaitāmās meistarklasēs visā pasaulē un ar savām izrādēm pabijis lielākajos un svarīgākajos leļļu un vizuālā teātra starptautiskajos festivālos. Arī uzvedumus Limen un Anubis viņš izrādīja, gatavodamies drīzajam braucienam uz festivālu Džakartā, Indonēzijā. Tibo kompānijas Numen Company mājaslapā par viņu raksta kā par «instinktīvu mākslinieku, kurš rada savu māksliniecisko pasauli ar lielu jūtīgumu». Gerts Engels par viņu izsakās šādi: «Tibo Geberta lelles velta laiku, lai ļautu acīm klīst, vienlaikus neatklājot, kurp tās vērš skatienu vai uz ko skatās. Tās aplūko simboliskas telpas, kuru atrašanās vietu nevar noteikt. Tās ir jebkur un nekur. Tās ir nākotne, pagātne, dzīve, nāve. Tādējādi pasaules veidojas kā tukša telpa – mēģinot tajās iekļūt, tās pazūd. (..) Un, lai arī skats sniedzas tālu nezināmajā, mēs kā skatītāji vienmēr tiekam atstāti ar nojausmu par pasauli, kas ir savādi tuva, ar kuru esam pazīstami, bet katrs savā veidā.»[1]
Pēdējam citātam nevaru nepiekrist. Tibo tukšā telpa ir emocionāli bieza, nospriegota un pieprasa neatslābstošu fokusu.
Nākamā diena. Sēžam Tibo mīļākās kafejnīcas āra terasē Prenclauerbergā. Vārds pa vārdam, un nonākam līdz vakardienas izrādēm (es droši vien tās nosauktu par īsizrādēm). Pirms izsaku savu viedokli, iztaujāju viņu par darbu tapšanas procesu. Viens no tiem tika veidots, balstoties Kafkas darbā Process, bet otrs – iedvesmojoties no ēģiptiešu mīta par Anubisu, kas ir pazemes dievs un mirušo aizbildnis.
Kad sāku runāt par vienveidīgu stāstu abās izrādēs, iespējams, pat to neesamību, Tibo tikai nosmīn. Un ne jau tāpēc, ka viņš nepanes kritiku vai viņam mans viedoklis nešķiet derīgs. Tibo jau no karjeras pirmsākumiem konsekventi iet pretēji mākslai, kuru esam pieraduši redzēt konvencionālajos teātros, t.i., viņš nebaidās būt atšķirīgs un nesaprasts.
Tibo ir ļoti skaidrs domāšanas veids, vēstījums par leļļu teātra esenci, kas ir nesatricināms un pašpietiekams. Viņš noteikti tic, ka leļļu teātrim nav jāmeklē kompromiss ar dramatisko teātri. Mēģinājumi ar lellēm izstāstīt stāstu, izmantojot dramatiskā teātra ieročus, ir neestētiski, un ja vēl daudz teksta... Kāpēc lellei jārunā, ja tā var lidot? Kāpēc tai piešķirt spēju, kas daudzējādā ziņā to padara plakanu, atņem tai noslēpumu? Nekas taču nav spēcīgāks par mēmu, precīzi animētu lelli, kad katram vismazākajam žestam ir jēga, nozīme. Bet kā ir ar bērnu izrādēm? Kad bērns saņem dāvanā lelli, mīksto rotaļlietu vai kādu citu saistošu objektu, viņš uzreiz tam piešķir runas spējas, kas kļūst par tēla īpatnību jeb atšķirības zīmi un ir neatdalāmas no pārējā pazīmju kopuma. Kas galu galā atšķir dramatisko teātri no leļļu teātra? Tas, ka vienā nav leļļu, bet otrā ir? Lelles teātra vidē jau labu laiku ir devušās starpžanru brīvsolī. Tāpēc galvenais, par ko mēs varam runāt kā par leļļu teātra centrālo vienību, ir lelles tēla reprezentācija.
Tibo man stāsta par savu radošo procesu: «Iesākumā es definēju tēmu un tad izdomāju tai atbilstošu lelli. Man ir svarīgi, lai lelle būtu ciešā sazobē ar pamatdomu un atklātu to no cita skatpunkta. Katra lelle, kas man pieder, ir veidota konkrētai izrādei un tēmai. Radīšanas procesa sākumposmā es mēģinu saprast, kāda būs lelles ķermeņa valoda, sejas izteiksme, kustību iespējas, kā es vēlēšos to animēt un, galu galā, kā šie komponenti papildinās tēmu. Un tad seko darba radīšanas process, kas ir ilgs meklējumu posms, kurā es izmantoju dažādus improvizācijas paņēmienus. (Tibo, kā jau liela daļa Eiropas un pasaules neatkarīgo mākslinieku, darbus attīsta dažādās rezidencēs – E. N.) Tātad, savā radošajā procesā es nemēģinu izveidot klasisku naratīvu, es strādāju ar tēmu, balstoties intuīcijā, testēju, kas darbojas un kas ne, tad savienoju visus vizuālos elementus un skatos, kā tie papildina lelles skatuvisko eksistenci. Mani darbi ir visnotaļ vizuāli un pakārtoti lelles vajadzībām.»
Aktieris uztausta lelles spējas, to robežas, nevis otrādi. Citiem vārdiem, lelle pati aktierim pasaka priekšā, kā tā ir jāvada
Tibo stāstītais precīzi atbilst tam, ko redzēju viņa izrādēs. Un runa nav tikai par skatuvisko tīrību, bet par lelles kā performanta izmantošanu, cieņu vai pat bijību pret tās autonomo dabu. Atceros, kad iestudēju Latvijas Leļļu teātrī savu pirmo izrādi Herbe ar lielo cepuri, viens no aktieru uzdevumiem bija vērot sev piešķirtās lelles un rakstveida formā izveidot to psiholoģiskos portretus. Tas kaut kādā mērā rezonē ar Tibo uzskatiem – aktieris uztausta lelles spējas, to robežas, nevis otrādi. Citiem vārdiem, lelle pati aktierim pasaka priekšā, kā tā ir jāvada, un, ja nepieciešams, aktierim jāiemācās jaunas prasmes, lai lellei izdabātu. Tajā pašā laikā jāatceras, ka tāpēc vien, ka lelle kaut ko var, tas nenozīmē, ka izrādē šī varēšana ir jāparāda; lelle vienmēr gribēs panākt, ka tā tiek izmantota «pēc pilnas programmas», bet jēgu lelles izdarībām būs jāpiešķir darba autoram un tās vadītājam. Man personīgi šāda pieeja ir ļoti tuva, jo ir spēcīga žanra pazīme un atsedz leļļu teātra aktiera aroda īpatnību, ka cilvēka ego pārmiesojas lellē jeb caur aktiera roku noris sajūtu pārnese lellē.
Tibo turpina: «Iesākumā stāsta nav, es veidoju asociāciju virkni un skatuves bildes, kas izriet no tēmas un lelles ekspresijām. Rezultātā skatītāji var ļoti atšķirīgi uztvert to, ko redz, jo vizuālā uzvedumā rodas plašāka telpa individuālai interpretācijai nekā tad, ja izrāde ir balstīta tekstā vai klasiskā naratīvā. Man patīk notvert skatītāju sajūtas, ne tik daudz viņu izpratni. Atrodoties uz skatuves, es ar lelli esmu ļoti emocionāls, jo radu pasauli, kurā ikviens var iegrimt pat tad, ja nesaprot stāstu, galvenais, lai izrāde aizkustina, aizrauj un rezonē ar ikviena dvēseles dzīļu kodolu. Es izmantoju lelli kā uzlādētu, maģisku objektu, kas saviļņo cilvēku tā, kā dzīvas būtnes to nespēj. Lelle nav dzīva, bet cilvēks tic, ka ir, un tāpēc šī mijiedarbe ir tik unikāla.»
Vaicāju Tibo, vai ir kas tāds, ko ar lelli nedrīkstētu darīt. Viņš, protams, atbild, ka mākslā robežu nav un ar lelli var darīt jebko, taču viņam personīgi nepatīk, ja lelle uz skatuves tiek izmantota tāpat kā dzīvs aktieris, jo tad nav izprotama tās jēga, turklāt lelles tehniskās iespējas tiek ierobežotas. Man patīk Tibo nelokāmā pārliecība, kādam ir jābūt «īstam leļļu teātrim», iespējams, tāpēc, ka viņš ir drošs par savu iekšējo vērtību sistēmu žanra kontekstā, kamēr man ir sajūta, ka vēl taustos, meklējos, un katrā jaunā izrādē ir jāizmēģina atšķirīgi paņēmieni.
Sarunas noslēgumā uzzinu, ka šobrīd Tibo animē lelli kādā TV šovā, kas, lai arī esot «tīrais peļņas darbs», ir vērtīga pieredze. Uz šīs cerīgās nots par nākotni ar apmaksātiem rēķiniem un maizi galdā mēs šķiramies.
Tibo stāstītais tikai vēl vairāk pastiprina vēlmi meklēt atbildes uz jautājumiem, kas mani jau ilgāku laiku urda: ko man nozīmē lelle? Kas man ir leļļu teātris? Kāpēc es ar to nodarbojos? Varbūt tāpēc, ka bērnībā man aizliedza spēlēties ar lellēm? Bet varbūt tā ir ilūzija par nebeidzamu varas sajūtu? Jo sevišķi būtiski šie jautājumi ir tāpēc, ka šobrīd esmu mākslinieciskais vadītājs Liepājas Leļļu teātrī. Nesenajā intervijā laikrakstam Kurzemes Vārds teicu, ka manā uztverē leļļu teātris ir vienīgais žanrs, kurā aktierim ir jāatkāpjas no sava ego.
«Man tas šķiet būtiski, it sevišķi mūsu paštīksmes laikmetā. Nenoliegšu, arī pats esmu tā upuris. Savā veidā leļļu teātris ir kā zāles pret narcismu. Uz skatuves parādās lelle, es to redzu pirmo reizi, ir tikai šis tēls, tikai informācija par šo tēlu, kas veidojas manā acu priekšā, un nekā cita. Ja izrāde ir laba, es baudu tīro tēla esamību un ko šis tēls man dod, kādu informāciju, sajūtu. Un es nedomāju par aktieri tajā brīdī. Tāpēc es apbrīnoju aktierus, kuri strādā leļļu teātrī.»[2]
Leļļu teātris ir paradoksāls žanrs, jo, lai arī izrādēs darbība notiek uz skatuves, aktieri spēlē kaut ko teātrim pretdabisku – paslēpes. Agrāk domāju, ka nodarbojos ar leļļu teātri, jo nav drosmes pieteikt sevi dramatiskajā teātrī, veidojot reālistiskus darbus, bet šī sajūta izrādījās mānīga. Lelle ir vislojālākais, vispacietīgākais un patiesākais medijs, caur kuru runāt no skatuves. Tā nerunās pretī, bet neskaidrību gadījumā būs nepiekāpīga.
Dodoties mājup, domāju, vai Tibo diptihs varētu «izdzīvot» Latvijā. Droši vien tas atkarīgs no tā, par kāda veida izdzīvošanu ir runa. Kā festivāla izrāde? Jā, noteikti. Kā repertuāra izrāde? Diez vai (patiesībā jau nē). Un, lai arī es sajūsmā nespiedzu un nelauzu krēslu pēc Tibo izrādēm, man tik ļoti pietrūkst šāda avangarda ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. Trūkst platformas, kurā eksperimentālām izrādēm auglīgi veidoties un elpot, ne vien uzplaiksnīt kā liesmai un apdzist. Tā vietā mēs atkal un atkal izceļam veiksmes stāstus, kas, manuprāt, ir diezgan tālu no progresīva leļļu teātra. Tibo jau izteica savu nesapratni par lelli, kas tiek izmantota tāpat kā dzīvs aktieris. Par to raksta arī drāmas un performances studiju profesors Didjē Plasārs (Didier Plassard): «Lelli šodien vairāk nekā jebkad agrāk nedrīkst reducēt uz to, ko cilvēki bija gatavi tajā saskatīt, – miniatūru aktieri. Un jo īpaši tā nav parasta cilvēka, zvēra vai jebkādas iedomu būtnes imitācija animēta objekta veidolā: vai tā vispār kādreiz tāda ir bijusi?»[3]
Attiecībā uz dramatiskā un leļļu teātra sintēzi savos izteikumos esmu piesardzīgs. Manuprāt, dramatiskā teātra elementu integrēšana leļļu teātrī potenciāli ir vērtīgs ieguldījums žanra attīstībā. Kā piemēru varu minēt leļļu teātra aktieru darba specifiku – tagad, kad tā dēvētās širmja izrādes ir retums, aktieriem ir jābūt vienlīdz spēcīgiem un pārliecinošiem, kā animējot lelli, tā spēlējot lomas dzīvajā plānā. Varētu teikt, ka nekur citur nav tik virtuozu, daudzpusīgu aktieru kā leļļu teātrī. Bet varbūt mēs meklējam mierinājumu tur, kur ir zudis kaut kas fundamentāli svarīgs. Ja nu esošās leļļu izrāžu formas ir vidusceļš, tikai lai būtu izpirktas skatītāju zāles? Vai dramatiskā teātra paņēmieni nemazina leļļu nozīmi, notrulinot izrāžu saturu? Vai, pieņemot šos paņēmienus kā konstantu parādību leļļu izrādēs, mēs nenodarbojamies ar pašsabotāžu, izvairoties brist leļļu teātra plašajā iespēju jūrā? Kā šāda palikšana krastā var veicināt žanra attīstību? Varbūt nav jābaidās atzīt, ka leļļu teātris ir nišas māksla, kas nav paredzēta ļaužu masām? Šie ir jautājumi, kas nodarbina manu prātu.
LELLE AR ZIEMEĻNIEKA VAIBSTIEM
Un tagad reversā hronoloģijā pārcelsimies uz vietu, kas vienaldzīgu neatstāj nevienu. Šā gada martā divas nedēļas pavadīju Stamsundā, Norvēģijā, kas atrodas viņpus Polārā loka. Tur piedalījos Figurteatret rīkotajā meistarklasē ar nosaukumu Izgaismojot ieļļu mākslas tumšo pusi, kuru vadīja pieredzējušais leļļu un vizuālā teātra praktizētājs no Glāzgovas Gevins Glovers (Gavin Glover). Kā vēlāk izrādījās, konkurence esot bijusi sīva, proti, meistarklasei bija pieteikušies gandrīz 100 mākslinieki no visas Eiropas, bet tika uzņemti tikai 11 cilvēki, tajā skaitā arī Tibo. Šādai atsaucībai ir pamatots iemesls, jo Gevins ir izstrādājis savu autortehniku, metodi darbā ar lellēm, kā arī domāšanas veidu, kas tiecas virzīties dziļāk lelles saturiskajā slānī. Savukārt Figurteatret ir radījis platformu, kas kopš 1991. gada rūpējas par laikmetīga leļļu un vizuālā teātra attīstību Norvēģijā un pasaulē, producējot izrādes, kā arī organizējot mākslinieku rezidences un dažādas meistarklases. Šī institūcija ir producentu apvienība, nevis teātris klasiskā izpratnē. Tajā nav ne štata režisoru, ne aktieru, bet ir mākslinieciskais vadītājs, projektu vadītāja, kā arī tehniskie darbinieki.
Dodos turp, nezinādams, ko īsti (gribu) iesākt ar savu radošo dzīvi, jo, lai arī lelles mani interesē, nesenā darbavietas maiņa ir bijusi stresa pilna. Jebkāda veida sajūtas ir fiziska un garīga slodze, piepūle, no kuras cenšos izvairīties. Tajā pašā laikā kaut kur dziļi manī gruzd nemiers. Apzinos, ka manā priekšā ir jauna pasaule, vēl tikai neesmu saņēmis tās lietošanas instrukciju, vēl mācos to piepildīt ar jēgu. Kā pirmo atmiņu šajā dzīves posmā uzdāvinu sev braucienu ar prāmi no Būdes uz Stamsundu – četras stundas lēnas un mierpilnas slīdēšanas gar tuvām un tālām klintīm, Lofotu arhipelāga milžiem, kas sveicina mani vietā, kur vienmēr esmu sapņojis nokļūt.
«Sveiks, Ziemeļu Polārais loks! Es pēc tevis ilgojos.» Kas to būtu domājis, ka divas nedēļas
mazā zvejnieku ciematā Norvēģijā kļūs par manu šā gada eskeipismu.
Visi meistarklašu dalībnieki tiek izmitināti pa trim četriem vienā mājā (dzīvoju kopā ar Tibo un norvēģu aktieri Ūli), savukārt meistarklases notiek pašā Figurteatret, kas ir minūtes attālumā no dzīvesvietas. Lai arī dzīvojam kā slēgta kopiena, nevarētu teikt, ka mūsu attiecības veidojas ciešas. Dienas noslēgumā meistarklases mūs ir tā nogurdinājušas, ka vienīgais, ko vēlamies, ir būt vienatnē.
Gevins Glovers ir draudzīgs, viegla rakstura cilvēks, kurš ar katru no dalībniekiem uzreiz atrod kopīgu valodu. Ir patīkami atrasties viņa kompānijā, turklāt viņš zina, kā iedvesmot cilvēkus radošajam procesam. Un, protams, viņam vienmēr pa kabatai ir kāds joks vai neikdienišķs stāsts. Visvairāk mani aizrauj viņa skaidrojums, kāpēc lelle uz skatuves ir spēcīgāka par dzīvu aktieri. Izrādās, tam ir zinātnisks izskaidrojums, proti, brīdī, kad ieraugām lelli, tā smadzeņu daļa, kas atbild par mūsu instinktiem, signalizē, ka redzam kaut ko svešu un tāpēc – bīstamu. Gribot negribot mēs lelli uztveram kā draudu savai eksistencei. Un, lai kā mēs racionāli censtos sevi pārliecināt, ka lelle nav dzīva, mūsu acis turpina sekot katrai tās kustībai. Mūsu prātam tā nav līdz galam uzticama.
Pirmās pāris dienas tiek veltītas Mikrokino teātra apguvei. Darbā tiek izmantotas neliela izmēra novērošanas kameras, kas ir pievienotas projektoriem. Tiekam sadalīti grupās pa četriem vai pieciem cilvēkiem, lai kopīgi veidotu sīkobjektu animācijas. Esmu paņēmis līdzi ķiņķēziņu kolekciju, ar kuru ceļoju uz pilnīgi visām meistarklasēm. Filmēšanā tiek iesaistītas arī cilvēku ķermeņa daļas. It kā jau nekas jauns. It kā. Līdz brīdim, kad uz sienas translētajā video ieraugu Atakamas tuksneša plaisas, kas patiesībā ir mana plauksta, vai sniega veltņus, kas radušies, ar nagu kasot papīra šķiedru. Iespējas ir bezgalīgas, bet ne dalībnieku pacietība. Jau pirmajā dienā jūtam, ka darba process ir ļoti intensīvs, rūpīgs, precīzs un nebūs nekāda pastaiga parkā. Gevins aicina ļauties iespējām, kuras sniedz priekšmetu matērija un tās transformācijas. Rezultātā darba grupām top daudz jo daudz ideju etīžu formātā. Piedāvāju ieskatu vienā no tām.
Ārsta kabinets. Fonā skan «liftu mūzika». Stāvu uz paaugstinājuma un nervozi kasos. Pēc brīža telpā iesperas sieviete ārsta apmetnī, īsta dzirkstele. Viņa nepagurstoši vārās, neļaujot man bilst ne vārda. Ja neskaita bezmērķīgo vervelēšanu, ārstes uzdevums ir mani nomierināt izmeklēšanas procedūras laikā. Es ievelku dziļu elpu un nedroši atveru jakas rāvējslēdzēju. Ārste agresīvi ieslidina roku zem krekla, un fonā uzdziest attēls ar akmens šķembām, dažādu priekšmetu atlūzām un jūras zālēm līdzīgiem pinekļiem. Tas ir mans vēdera dobums. Putekļu daļiņas, kas reflektē prožektora gaismu, un kameras fokusa maiņas piešķir attēlam okeāna dzīļu estētiku. Šķiet, ka tūlīt jāparādās kādam nogrimuša kuģa vrakam. Tajā brīdī skatītāji ierauga kopainu – divi no mums atrodas pie darba galda ar kameru, bet divi – dzīvajā plānā.
Lelle var ieņemt neskaitāmas lomas – tā var būt iedomu draugs, «zilonis istabā», atmiņas par īstu vai iedomu cilvēku, alter ego
«Te tas ir!» iesaucas ārste.
Ekrānā starp ūdenszālēm redzams mazs mazītiņš cilvēciņš, kurš tūlīt ar pinceti tiek izvilkts laukā un ieslidināts man plaukstā. Tā jau ir – nekad nevar zināt, kādu formu ieņēmis parazīts.
Šī etīde ir tikai sākums. Turpmāko dienu laikā dalībnieki maina grupas un nepagurstoši strādā ar visu, kas pieejams pa rokai. Kāds to dara rotaļājoties, bet kāds – ļoti nopietni, juzdams, ka savas idejas attīstīs arī pēc meistarklasēm. Ik pa laikam dzirdu sūdzības par izdegšanu un komentārus par haotisku darba plānu. Tikmēr cilvēka auguma porolona lelles ar skarbiem, ziemeļnieciskiem sejas vaibstiem ieņēmušas skatītāju rindas un bezmaz vai ķircinoši vēro mūsu darbošanos. Gribas paņemt lelli rokās, pataustīt, izpētīt tās skeletu, bet nē, vēl nē, tas viss būs saldajā ēdienā.
Brīžiem lielākais izaicinājums šķiet profesionālu attiecību veidošana ar komandas biedriem, lai vienotos par kopīgu māksliniecisko vīziju. Un tad vēl mēģinājumu process… Kādam vajag atbildes uzreiz, kādam – pildot konkrētas darbības. Un visam pa vidu – horizontāla varas struktūra, kuru ik pa brīdim kāds pārprot un interpretē pa savam. Bet rezultāts ir saistošs, turklāt tāds, ko gribas pieredzēt gan savām, gan videokameras acīm.
Tad arī beidzot laiks atklāt leļļu tumšo pusi. Kas tā ir? Formulas pamatā ir saturiski būtisks jautājums – kas un kurš uz skatuves ir lelle? Bet to var noskaidrot, kļūstot godīgam pret lelli un līdz ar to – pret sevi. Tas nozīmē, ka nepastāv nekas tāds, ko nedrīkstētu ar lelli darīt; tā var būt jebkas, bet vienmēr ar skaidru nozīmi. Lelle var ieņemt neskaitāmas lomas – tā var būt iedomu draugs, «zilonis istabā», atmiņas par īstu vai iedomu cilvēku, alter ego u.c. Izšķir arī dažādas attieksmes pret lelli, kad viens aktieris tic lelles dzīvībai, bet otrs – nē. Var spēlēties arī ar varas pozīcijām, kad lelle ir vienādā statusā ar aktieri, bet šo situāciju var apgriezt arī otrādi, proti, ka aktieris ir pakļauts lellei, tā vada aktieri. Pastāv arī, protams, vienlīdzība starp lelli un aktieri, kad tā ir ģimenes loceklis, draugs vai jebkurš cits tuvs cilvēks. Lelle var būt arī kaut kas maģisks un noslēpumains, kā, piemēram, talismans, totēms, spoks u.tml. Izrietot no šiem priekšnoteikumiem, veidojas konflikts, bet līdz ar to – dramaturģija.
Par formu Gevins nebaidās uzdot provokatīvus jautājumus. Vai ir iespējams nospēlēt izrādi, kurā lelle ir dzīva, aktierim tai nepieskaroties? Vai ir iespējams radīt skatuves darbu, kurā konceptuāli tas, ko saprotam ar «sliktu» leļļu teātri, kļūst par kvalitatīvas formas un satura pamatu? Viņš nemitīgi mums atkārto: mazāk ir vairāk. Jā, tā ir. Viena no spēcīgākajām pieredzēm meistarklašu laikā ir franču aktrises un fiziskā teātra mākslinieces Emīlijas Laržjē (Largier) saspēle ar porolona sievietes pusfigūru. Šajā improvizētajā ainā lelle, noliekusi galvu uz vienu sānu, tiek uzstutēta uz krēsla skatuves priekšplānā un paliek tur līdz pat beigām. To no augšas apspīd viens vienīgs prožektors, metot ēnu uz lelles seju un neļaujot skaidri noprast, uz kurieni vērsts tās acu skatiens. Tikmēr Laržjē teju 15 minūtes mēģina lellei pietuvoties un sākt sarunu. Ainas karkasu veido aktrises spēcīga vēlme, vajadzība pēc komunikācijas, bet emocionālo satvaru – precīzi izstrādāta iekšējā motivācija, kā arī jūtīgi mainīgās sejas izteiksmes un niansētie žesti. Cik gan aizkustinošs ir brīdis, kad lelles roka netīšām sasvārstās no tā, ka Laržjē agresīvāk tai pagāja garām! To var dēvēt par laimīgu nejaušību, bet var arī uzskatīt par likumsakarību, kas izriet no jēgpilnas satura un formas sintēzes.
Vēl vienu emocionāli uzlādētu brīdi piedzīvoju pēc ainas, kurā grupas dalībniekiem uz skatuves bija jāsit lellei, it kā tā būtu boksa maiss (Tibo pamet zāli, jo nespēj noskatīties, kā lellei tiek darīts pāri). Lai arī pats esmu šajā performantu grupā un no malas darbību neredzu, vislielāko iespaidu pārējiem atstājušas ainas beigas, kad grupas līdere pagrieza sasisto lelli pret skatītājiem un tā tur sēdēja kādu brīdi vientuļa, pazemota un neaizsargāta. Tā ir Gevina lelle, kuru viņš ņem līdzi uz visām meistarklasēm, – vīrietis uzvalkā, kas, spriežot pēc izdilušās, bālās sejas, varētu būt līķis vai zombijs. Situācija paver vārtus neskaitāmiem jautājumiem. Vai lelle vēl ir dzīva? Vai tā nevar pakustēties šoka dēļ? Varbūt tā ir mirusi? Vai tā bija mirusi jau ainas sākumā? Bet varbūt tā tiešām ir parasts boksa maiss. Lai kāda būtu atbilde, lelles visiem ir žēl. Ne tikai tāpēc, ka tā tika dauzīta, bet arī tāpēc, ka nav ne jausmas, kā tai palīdzēt. Tāpat kā dzīvē, kad tik daudzās situācijās jūtamies bezspēcīgi. Lai kāds būtu lelles stāsts, ar sajūtu, kuru tā projicē, var identificēties ikviens.
Šādu piemēru ir daudz, un par tiem varētu uzrakstīt atsevišķu mācību grāmatu, taču man pašam vissvarīgākā ir pēdējā nedēļa, kad strādājām pie savām individuālajām performancēm. Un tieši tagad, kad ir iespēja savienot visu, ko esmu pēdējās nedēļās apguvis, enerģijas līmenis ir tik zems, ka esmu gatavs darīt to, ko nekad nedaru, – činkstēt. Par šo faktu iekšēji sadusmojos, jo esmu te tikai divas nedēļas, turklāt šī taču ir mana sapņu vieta. Uz šī teju vai izmisuma sliekšņa kaut kur dziļi, dziļi manī pamostas cīnītājs. Un ne jau gaišas tēls Lāčplēsis. Nē! Šī taču ir leļļu pasaules tumšā puse, te nav nekā gaiša un cēla!
Tālākos notikumus vislabāk atsegs ieraksts dienasgrāmatā.
«Pēdējās divas dienas. Tik daudz domāts un darīts gan grupās, gan individuāli. Ir bijuši kāpumi un kritumi. Telefonā pētu fotogrāfiju ar baltu koka šūpuļzirdziņu, kuram pie sliedēm pielīmētas sarkanas kedas, un nodomāju: «Nu kā es varēju tāāāaādu hu**** uztaisīt?! Metafora par bezvēsts pazudušajiem, bļ**. Vēl sliktāk nekā akadēmijas 1. kursā.» Neatceros, kāds bija uzdevums, bet atceros, ka biju ne pa jokam nomocījies, domājot, ko ģeniālu varētu radīt. Viss, pēdējā uzdevumā es vispār nedomāšu! Nav ne laika, ne mentālās kapacitātes.
Paņemu cilvēka auguma porolona lelli, kura man bija iekritusi acīs jau pirmajā dienā, piestiprinu pie karabīnes, uzvelku ar auklu gandrīz līdz prožektoriem un sāku purināt. Tikpat labi varētu cirst malku vai mazgāt grīdu, bet nē, es purinu lelli. Pamatojumu šādai darbībai nemeklēju. Lelle lēkā augšā lejā – te sagumst bezspēkā, bet te kā raķete uzšaujas atkal gaisā. Ar katru minūti purināšana kļūst agresīvāka. Atdodu tai visu savu emocionālo smagumu, visas dusmas un neapmierinātību. Sen nav bijis tik jautri. Kādas desmit minūtes ārdos, tad pamanu, ka lelle piezemējas arvien lēnāk. Piepeši tās galva smagi nokrīt, iedurot skatienu grīdā. Tā spēj arī nokrist ceļos lūgšanas pozā. Ienesu spēles laukumā krēslu. Te jau kaut kas sāk veidoties – sagurusi, depresijas mākta lelle cenšas pēdējiem spēkiem noturēt līdzsvaru. Šajā brīdī rotaļāšanās kļūst personīga, un, lai arī stāsta nav, sajūtas par lelli ieņem atpazīstamas aprises. Piepeši laukumā lellei pievienojas aktrise vārdā Heda, kopējot lelles kustības. Abas ir gandrīz vienādā garumā, rudzu krāsas matiem, pat sejas panti šķiet līdzīgi. Un, kā saka, «the rest is history».
Kurš ir cilvēks un kurš – lelle? Kurš kuru balsta?
Noslēguma skatē tiek parādīta performance, kur lielāko daļu laika lelle tiek mētāta augšā lejā, kļūstot dzīva un skaista savā nesavāktībā. Skatītāji kā hipnotizēti tver ik mirkli, kad porolona plauksta tīši netīšām apņem aktrises vidukli vai galva šķietami mērķtiecīgi noslīd uz viņas pleciem. Kurš ir cilvēks un kurš – lelle? Kurš kuru balsta? Šie jautājumi kļūst otršķirīgi, visu nosaka aktiera un lelles savienība.»
Un ar to arī mans laiks Stamsundā beidzas. Pēdējais vakars noslēdzas ar viktorīnu vietējā bārā, smiekliem un cerībām par atkalsatikšanos. Atpakaļceļā līdz Oslo lidoju ar Gevinu un Ūli. Ūle no Stamsundas kā suvenīru savācis fragmentu no krastā izskalota vaļa skeleta, bet es – sajūtu, ka esmu veicis asu pagriezienu attiecībās ar leļļu teātri. Taču kurp ved jaunais ceļš? Tai līdzi nāk atziņa, ka par īstu leļļu teātra renesansi Latvijā varēsim runāt tad, kad aroda pārstāvji uz jautājumu «kāpēc leļļu teātris?» spēs atbildēt kaut ko vairāk par «lelle var izdarīt to, ko dzīvs aktieris nespēj».
*Puppet, you are enough – izteiciens, ko lieto, lai apliecinātu pašpietiekamību, pilnību