Dzīve bedrē

Lellei tāpat kā dabai nav nodomu. Lelle ir cilvēka roku radīts instru­ments. Cilvēkam ir nodomi. Lelle vienkārši ir.

Tāpēc lelle ir labs skatuves partneris. Ja to nelauž vai neiz­manto kā ieroci, tā klausa uz vār­da un mani mīl. Tā ir uzlādēta ar aktiera enerģiju, tā pielāgojas viņa rokām, dzīvo un skan caur vi­ņu. Pirmo reizi paņemot rokās lelli, es nedomāju par to kā par instrumentu, es vienkārši skatos, ko ar to var izdarīt. Lelle tiek iespēlēta pamazām, tās iespējas parādās gan tīri tehniski, gan attīstot lel­les it kā neredzamo daļu – tēla pasauli.

PROZA

Lelle ir darba instruments – smalks, meistara vei­dots instruments. To, kā atdzīvojas un kustas lel­le, lielā mērā nosaka tehnika, kādā tā ir taisīta. Lelli iekustina aktiera roka. Vēl precīzāk – plauk­sta un atsevišķi pirksti, kuri kustina diegus (ma­rionetei), gredzenu un trostes (trostu/spieķu lel­lei) vai kādu ķermeņa daļu (partera lellei, mīmis­kajai lellei, ēnām, objektiem). Visvairāk tiek no­darbināti pirksti, plaukstas iekšējā daļa un plauk­stas locītava. Vienveidīga papildu slodze ir galvai, skaustam, pleciem un mugurai. Vadot marione­tes – uz leju, pašam aktierim esot virs lelles; va­dot trostu lelles – uz augšu, pašam aktierim esot «bedrē» – pazeminātā skatuves daļā, kuru no skatītājiem norobežo aptuveni 1,8 m augsts širmis; vadot partera lelles, kad aktieris ir tieši aiz tās – lielākā slodze ir plaukstai un plecam. Papil­du apgrūtinājums ir vadīt lelli «melnajā kabine­tā», kad aktieris ir viscaur tērpies melnā samtā, kas nosedz arī seju un rokas.

Jo tehniski labāka lelle – proporcijas un svars, jo tā ir plastiskāka un vairāk ar to var izdarīt. Tā­pat kā jebkurš instruments, arī lelle vai objekts ir gan fiziski, gan intuitīvi jāsajūt, jāiespēlē un ar to jāsadarbojas. Caur aktieri lelle domā, elpo, reaģē un izdara izvēles – ko, kā un kāpēc darīt. Lelles kustību partitūra tiek iestudēta un no izrādes uz izrādi atkārtota. Lai arī pirms izrādes gan rekvizi­tores, gan aktieri lelles pārbauda, var notikt ne­paredzētais – notrūkt roka vai kāja, vai pat galva, uz ko izrādes laikā jāreaģē tā, lai skatītājs to ne­manītu. Salīdzinājumam: vijolei pārtrūkst stīga, bet skaņdarbs turpinās.

Ja runājam par lelli kā gatavu tēlu, kādu pare­dzējis režisors un mākslinieks, tā veidošanā ak­tieris vairāk ir izpildītājs, starpnieks un interpre­tētājs, kura ziņā ir «sausas notis pārvērst baudā­mā skaņdarbā». Aktierim tad ļauts darboties no­teiktos ietvaros – bēdīgs, dusmīgs, laipns, skumjš, priecīgs, nejauks, draudzīgs utt., lielākā vai ma­zākā amplitūdā atklājot noteiktu emociju un iz­veidojot tādu lelles plastiku, kurā būtu nolasāms vajadzīgais raksturs. Bieži tie ir nepārprotami šabloni, lai skatītājam nenojūk pēdas, sekojot stāsta gaitai. Jāņem vērā, ka lelles mīmika nemainās, tā ir kā skulptūra, ja vien jau izgatavo­šanas procesā tai nav paredzētas īpašas darbības rakstura vai tēla līnijas paplašināšanai ar noteik­tu ķermeņa daļu – piemēram, iespēja izbrīnā at­plest muti vai pacelt uzacis, pagarināt roku, lai ko paņemtu vai iedotu, pacelt vai nolaist ausis, skriet vai noteiktās vietās darīt ko citu, ko drama­turgs vai režisors ir iecerējis. Tāpat kā dramatis­kajā, arī leļļu teātrī tēli meklē savas eksistences jēgu, izcelsmi un noskaidro, kāpēc un kurp do­sies. Tas viss arī nosaka to, kā lelle kustas un ru­nā. Jo lelliskāka ir izrāde, jo mazāk ir runāta tek­sta un vairāk darbības.

Caur aktieri lelle domā, elpo, reaģē un izdara izvēles – ko, kā un kāpēc darīt

Tīrā leļļu izrādē galvenā nozīme ir formai un kustībai. Tā kā lelles mīmika ir fiksēta, tad galve­nais nosacījums, kas jāņem vērā, – kustas tas, kurš runā. Ja notiek saruna starp vairākiem tē­liem, pārējie akcentē runātāju ar uz viņu vērstu skatienu. Gan monologi, gan dialogi bieži tiek ri­sināti ¾ pagriezienā pret skatītāju, jo šādā leņķī vislabāk nolasāms lelles skatiens, sejas izteiksme un ķermeņa valoda. Skatiens tiek fiksēts ar gais­mas punktiņu acs zīlītē, tādā veidā tas staigā līdzi lellei līdzīgi kā foto vai glezniecībā. Bieži skatiena virzienu rāda deguns, kas ir kā redzes kompass – kur skatās deguns, tur skatīsies arī acis.

Lai skatītājs spētu izsekot katras lelles darbī­bai un to savstarpējām attiecībām, ir svarīgi sa­kārtot kustību partitūras gan individuāli, gan at­tieksmē vienai lellei pret otru. Lelles kustību ie­vada atkustība – ieelpa, kas ir kā atspēriena punkts sekojošajai darbībai. Darbības laikā var būt punkti – apstāšanās mirkļi, kas akcentē reak­ciju uz kādu vai kaut ko. Punkti kustībā ir brīži, kuros lelle domā vai pieņem lēmumus. Šī paša iemesla dēļ reizēm teksts un darbība nenotiek vienlaikus, bet gan secīgi, lai atdalītu ārējo darbī­bu no iekšējās. Sākot mēģinājumus, lelle var darīt daudz lieka – tas tāpēc, lai saprastu, ko un cik daudz tā spēj, līdz tiek atlasītas vajadzīgās kustī­bas, kas tiek attīrītas līdz konkrētai partitūrai, un tad slīpē lelles plastiku.

Līdzīgi kā animācijas filmās lelle izrādes vei­došanās laikā var apaugt ar kādām fonētiskām vai konkrētu frāžu krāsām. Tās paspilgtina tēlu un padara to vienreizīgu un ne ar vienu citu ne­sajaucamu. Spilgtākais piemērs ir Sniegbaltīte un septiņi rūķīši. Jau autors ir iedevis katram rūķī­tim savu raksturu un emociju, mākslinieks to pa­pildina vizuāli, savukārt aktieris, atdzīvinot tēlu, lelli iekustina ķermeniski un iedod tai balsi. Arī balss mēdz sekot lelles maskai un prezentēt no­teiktu raksturu vai emociju.

Zināms, ka teātrī izrāde, ja vien nav paredzē­ta vieta improvizācijai, katru reizi tiek spēlēta tā, kā tikusi iestudēta, bet, tāpat kā aktieris, arī lelle kaut kādu iemeslu dēļ var izdarīt ko neparedzē­tu. Lai gan aktieris vada lelli un «nosaka toni», arī lelle var pārsteigt aktieri un jauši vai nejauši veikt kādu kustību, kurai aktieris labprāt seko. Šie ir brīži, kad lelle jeb instruments sadarbojas ar ak­tieri un kopā paplašina gan lelles plastiku, gan tēlu, ko tā veido.

LIRIKA

Es pieeju pie galda, uz tā ir lelles skices. Zem vie­nas ar zīmuli rakstīts mans vārds. Blakus ir audu­mu gabaliņi, es tos paņemu pirkstos, nedaudz paburzu un nolieku atpakaļ. Atkal skatos uz skici un mēģinu vizualizēt, kāda būs lelle – cik liela, cik smaga, cik pakļāvīga, cik skaista vai neglīta, kādas būs tās ķermeņa daļas un proporcijas.

Tāpat kā aktieris, arī lelle kaut kādu iemeslu dēļ var izdarīt ko neparedzētu

Es ieeju darbnīcā, pieeju pie lelles un labu brīdi uz to skatos. Mēs tiekamies otro reizi. Viņa to nezina. Lelle ir apmēram otrajā trimestrī. Es paņemu tās skeletu un grozu rokās. Plaukstā guļ labi. Bet šī sajūta var būt mānīga. Lelle vēl apaugs ar miesu un varbūt kādu apģērba gabalu. Tai vēl nav skatiena vai tas ir tukšs. Es savukārt uz to skatos vairāk, nekā pieklātos. Manī ir interese un arī bailes vai drīzāk neziņa. Vaibsti tai ir maigi, un tā es to sāku just. Vaibsti tai skarbi, un es sāku just tās sarežģīto raksturu. Vaibsti tai naivi, un jau gribas to pasargāt. Es pasmaidu vai saraucu pie­ri, vēlreiz to pacilāju un nolieku atpakaļ.

Es pieeju pie statīva, kurā ir mana lelle, un kādu brīdi uz to skatos. Atkalsatikšanās. Viņa ma­ni redz pirmo reizi. Redz, jo tai ir skatiens. Paņe­mu to rokās, atrodu tās gredzenu, iesēdinu labās rokas plaukstā, paceļu lelli, skatos tai tieši sejā un grozu abas galvas – savu un viņas. Mana kreisā roka saņem lelles abas rokas, un mēs esam kopā. Es to paceļu un jūtu, ka tās galva ir smaga – no tā man uzreiz sāk gurt pirksti, plauksta, pleci un pa­šas galva. Nolaižu roku ar visu lelli un eju uz darbnīcām.

Es pieeju pie statīva. Īsu brīdi paskatos uz lelli un ņemu to rokās. Tā ir kļuvusi vieglāka. Galva ir nobalansēta, ķermenis nezvārojas, lelle sāk kus­tēties. Sākumstāvoklī tā skatās taisni uz priekšu. Tā var pagriezt galvu pa labi, pa kreisi un ne­daudz uz augšu. Tā ar roku var pieskarties savam degunam. Oooo, ļoti labi! Tā var aizlikt roku aiz muguras. Tā var sasist plaukstas. Tā sāk kustēties. Sākumā šā tā, kaut kā, viskautkā, jocīgi skrien un lec, tā neveikli skrien, brīžiem lido un neveikli nosēžas. Lellei nav kāju; nē, tai ir kājas, bet tās kustēsies skatītāju prātos. Neņemot vērā šo dī­vaino apstākli, pamazām tai parādās gaita, plas­tika, tā zina, kur un kāpēc iet, kā apsēsties un varbūt pat apgulties. Īsti nesanāk smuki apsēs­ties un apgulties. Vajag vēl kādu roku. Pienāk ko­lēģis un saka – es tev palīdzēšu, ko tu gribi izda­rīt? Vai – ko tu gribi, lai lelle izdara? Mēs sadalām darbības – es ņemu ķermeni, vadu galvu un ro­kas, kolēģis ķeras pie kājām. Lelle mēģina apsēs­ties. Nesmuki. Lelle mēģina apsēsties. Rokas un kājas nedaudz apjukušas. Lelle vēlreiz apsēžas. Ir labi. Kolēģis ar vienu roku paņem abas kājas, ar otru vienu no lelles rokām, un lelle mierīgi apgu­ļas, palikusi roku zem vaiga. Lelle pagriež galvu uz otru pusi. Nu ir skaidrs, ka tā tiešām guļ.

Ir otrais zvans, es pieeju pie statīva, viņa ir sa­vā vietā, mēs saskatāmies, es klusiņām saku – nu, ko? Es paņemu lelli, piekārtoju neko un nolieku atpakaļ.

Pirmā cēliena sākums. Pirms ķeros pie savas lelles, esmu paspējusi būt cita kolēģa lelles kreisā roka, acis, vārtiņi, burvju lietus, aste un bļodiņa.

Pieeju pie statīva, neskatoties paņemu lelli, un mēs kopā sākam. Mēs esam viens.