Katru reizi sākt ar sirdi

Latvijas Leļļu teātra 80. dzimšanas dienas svinībās piedalīsies 20 šta­ta aktieri. Daži no viņiem teātrim pievienojušies vien šajā sezonā, citi te pavadījuši visu līdzšinējo aktiera mūžu. Nav noslēpums, ka gandrīz neviens jaunietis, sākot studijas, mērķtiecīgi neplāno kļūt par leļļu teātra aktieri – vilina dramatiskā teātra vēriens un iespē­jas. Taču tie, kuru rokās lelle iegūlusi ar visu tās sarežģītību un potenciālu, visbiežāk to vairs neat­laiž. Kādēļ? Uz to atbild viņi paši.

Kas leļļu teātra aktiera profesiju padara tik īpašu, lai tai būtu vērts veltīt savu profesionālo dzīvi?

Agris Krapivņickis (LLT no 2024. gada). Vis­spēcīgākais pasaulē ir cilvēka fantāzijas spēks, jo tieši fantāzija ir tā, kas radījusi visu, kas mums apkārt. Leļļu teātris ļauj fantāzijai lidot un radīt daudz lielākā mērogā.

Anna Klišāne (2024). Lai aktieris uz skatuves lidotu, nepieciešamas troses, karabīnes, spēcīga stanga pie griestiem, ugunsdzēsējs, kurš uzrauga darba drošību, un drosmīgs aktieris. Lai lelle li­dotu, aktieriem jāpaceļ rokas. Leļļu teātris ir brī­nums, leļļu teātra aktieris ir burvis. Kurš gan ne­gribētu būt burvis?

Mārtiņš Gailis (2024). Leļļu teātrī jebkurš priekšmets var kļūt par stāsta galveno varoni vai arī ieņemt ļoti svarīgu lomu stāsta vēstījumā. Katrs leļļu teātra virziens ir kā universāls komu­nikācijas veids, kas nojauc valodas barjeras, tā­dējādi sasniedzot plašu auditoriju. Animēt lelli vai objektu, piešķirt tiem dzīvību vienmēr ir jauns izaicinājums, kas ļauj pat šķietami vienkār­šām darbībām kļūt par brīnumu gan skatītājam, gan pašam aktierim.

Ārkārtīgi radoša, formu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu daudzveidības ziņā neizsmeļama profesija        

Malgožata Apse (2023). Dramatiskajā teātrī zobu birste, visticamāk, ir tikai zobu birste. Mūsu vistuvākajā pirmizrādē zobu birste kļūs par stār­ķi. Aktiermākslā tik svarīga ir bērnu brīvība, at­tieksme un iztēle. Kur varētu atrast vēl labāku vietu par leļļu teātri, lai tas viss uzplauktu?

Rūta Dišlere (2022). Tā ir nemitīgs izaicinā­jums. Partnerībā – lai kopā piešķirtu dzīvību tam, kas citādi ir tikai lieta. Precizitātē. Un katru reizi sākt ar sirdi.

Rihards Zelezņevs (2019). Satura un formas bezgalīgās, neizsmeļamās iespējas. Latvijā laik­metīgā leļļu/objektu/vizuālā teātra niša vēl ir at­klājama, no rāmjiem laužama un pētāma. Leļļu teātris šodienas sabiedrībā vēl aizvien ir ar at­slēgvārdu «bērniem», un pieradināt vietējo pie­augušo publiku pie nopietnām leļļu teātra izrā­dēm varētu būt diezgan iespaidīga, cienījama profesionālā misija, kas tikai paplašinātu un at­tīstītu Latvijas teātra telpu. Un es ticu, ka tas ir iespējams, un ticu arī, ka tas jau notiek!

Rūdolfs Apse (2019). Tās ir jaunas un taustā­mas pasaules, ko mēs radām ik dienu. Rokas stie­piena attālumā ir lietas, kam dot dzīvību un pa atslēgas caurumu ieskatīties to apslēptajā dzīvē.

Matīss Millers (2019). Brīvība mākslas iz­pausmē, ka viss var būt jebkas un tu kā māksli­nieks kļūsti par jebko.

Kristīna Varša (2014). Leļļu teātrī ir iespē­jams uzburt pasakainu pasauli, kas ir pilna ar brīnumiem. Lelle var izdarīt daudz vairāk nekā cilvēks, tāpēc mūsu fantāzija nevar būt ierobežo­ta ar dabas likumiem. Dažreiz man ļoti patīk jus­ties kā īstai burvei! Pats svarīgākais mūsu darbā ir auditorija. Un tas ir ļoti liels prieks – radīt bēr­niem pasaku, kurai viņi tic un dzīvo līdzi.

Arnita Jaunzeme (2014). Sevišķa, ārkārtīgi ra­doša, formu un mākslinieciskās izteiksmes lī­dzekļu daudzveidības ziņā neizsmeļama profesi­ja. Tā stimulē spēju redzēt no visām pusēm uzreiz, caur un aiz, spēju izjust telpu un pasauli daudzdimensionāli. Tā ir kā pasaules paplašinā­jums, kā pielikums spēlei Dzīve un spēlei Teātris. Brīdis, kad nedzīva lelle vai objekts atdzīvojas, ir brīnumains un maģisks. Ilūzija, kas ar aktiera pa­līdzību top esoša un īsta. Tā ir labdabīga, uz ne­rakstītas savstarpējas vienošanās balstīta mani­pulēšana ar skatītāja iztēli. Īpašs kaifs un profe­sionāls gandarījums. Piemērota lieta, ko darīt cilvēkam ar labi attīstītu pareidoliju jeb spēju vi­des objektu aprisēs – klinšu formās, mākoņos, kokos, krāsu traipos – ieraudzīt cilvēku sejas.

Irina Krasta (2012). Tā ir iztēles, fantāzijas pasaule. Leļļu teātris – tas nav tikai lelles vai cil­vēki, tie ir arī priekšmeti, objekti, matērija, kas var pārvērsties mūsu acu priekšā. Tā ir bagāta pa­saule. Leļļu teātrim nav vecuma ierobežojuma, izrādes var skatīties pusgadu jauns mazulis, gluži tāpat kā 100 gadus vecs opītis, bet smaids, ko katrs dāvā pretī, ir patīkamākais brīdis.

Anrijs Sirmais (2010). Viena no sarežģītāka­jām profesijām pasaulē, viena no senākajām profesijām pasaulē, viena no interesantākajām profesijām pasaulē – domāju, ir tā vērts.

Lienīte Osipova (2010). Nonākot šādā vidē negaidot, var apmulst, bet, kad mulsums garām, tad vai nu ir, vai nav. Man bija un vēl ir. Tas ir pil­nīgi cits aktiermākslas veids, kur jādzīvo ar sajū­tu, ka aktieris un lelle/objekts ir vienots vese­lums. Esmu iedvesmojusies no leļļu un objektu teātru festivāliem, kur sastapšanās ar līdzīgi do­mājošajiem leļļu teātra profesionāļiem un dažā­du formu izcilās izrādes rada vēlmi darīt labāk.

Artūrs Putniņš (2010). 2024. gada vasara kā­dā Rīgas parkā. Pie manis pēc pāris pētošiem acu skatiem pienāk sieviete.

Viņa: Vai jūs esat no foršākā/krutākā teātra pasaulē? (Latvijā)

Es (samulsis): Laikam!

Viņa: Forši. Mēs ar ģimeni ejam, jums ir

superīgas izrādes!

Es (kautri): Paldies!

Viņa: Paldies jums par to, ko jūs darāt!Es (ļoti samulsis): Paldies.

Miķelis Žideļūns (2007). Marionetes! Teātris ir spēle starp patiesību un iztēli. Laba marionete pareizajās rokās spēj paņemt savā varā jebkuru skatītāju.

Caur tavu ķermeni atdzīvojas cits ķermenis. Un visvairāk man patīk, ka tas notiek, kad to neviens negaida

Baiba Vanaga (2005). «Dzeja un dungādzies­miņas nav tas, ko var dabūt. Tās atnāk pašas,» bi­ja pārliecināts Pūks. «Tāpēc jāiet tur, kur tās var tevi sastapt.» (Gaišu dienu grāmata 2024)

Dana Avotiņa-Lāce (2005). Dzīvība, ko var atrast šķietami nedzīvās lietās. Caur tavu ķerme­ni atdzīvojas cits ķermenis. Šis atdzīvošanās no­tikums. Un visvairāk man patīk, ka tas notiek, kad to neviens negaida. Man patīk to mirkli pie­dzīvot.

Santa Didžus (1994). Katrs mazais skatītājs, jo tieši viņi ir visgodīgākie skatītāji pasaulē. Tiešo vērtējumu var sajust uzreiz, arī emocionāli: ja patīk – viņi smejas, ja nesaprot – pārspriež uz­reiz, ja nepatīk – skan jautājums, kad beigsies, vai drīz iesim mājās? Vai tad nav feini saņemt pretī tik daudz tīru un patiesu emociju?

Dace Vītola (1994). Iespējas, ko piedāvā Leļļu teātris, ir tik dažādas un neparedzamas, ka, sākot mēģinājumu procesu pie jaunas izrādes, īpaši brīdī, kad rokās nonāk lelle vai kas cits, kas pare­dzēts tēla atveidošanai, tas vienmēr ir izaicinoši. Turklāt šāda tipa teātrī var līdz ādai just un arī iz­baudīt, ko nozīmē strādāt ansamblī.

Lilija Sūna (1987). Tā ir īpaša māksla!