Kāpt kalnā

Par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju viņš kļuva īsi pirms pandēmijas laika. Līdz ar šo amatu režisoram sākas jaunu izaicinājumu posms. Šajā laikā ar Dailes teātra aktieriem jau ir tapis tiešsaistes projekts – Roberta Mūzila Jūsmotāji. Taču galvenais vēl ir priekšā. Par to mēs arī runājām, un Viestura sacītais mani no tiesas iespaidoja. Ne tikai interesantas, bet arī ļoti dziļas idejas.

Maija Svarinska. Kāda bija tava reakcija, uzzinot, ka esi izvēlēts par Dailes teātra mākslas vadītāju?

Viesturs Kairišs. Šis jaunais dzīves posms būtībā man nāk ļoti negaidīti. Es visu laiku esmu skatījies uz šo teātri no malas, sak, tur kaut kādas krīzes, esmu pat ironizējis, un, kad aizgāja Džilindžers, es domāju, ka teātrim tuvojas lēns gals, kaut gan arī tad man šķita, ka Daile ir kāds īpašs kontinents, kuram mēs vienkārši neesam tuvojušies. Bet tas izšķirošais brīdis bija lēmums piedalīties konkursā, jo bija fakts, ka Vītols ir nolēmis aiziet. Tā bija kopējas atbildības sajūta. Juris Žagars uzrunāja mani, pats ar pārliecību gribēdams pretendēt uz direktora posteni, un mēs sākām par to runāt. Vaļsirdīgi sakot, tas sākumā likās tik pēkšņi, un tad kā likteņa spēriens tevī dzimst apziņa, ka tieši tas tev ir jādara. Un es kaut kādā ziņā uzreiz jutos ārkārtīgi atvieglots, jo pirms tam šaubījos: nu ko es tur, Dailē, darīšu. Vai tas ir mans darbs? Bet, kad nāca šis grūdiens, sapratu: jā, tieši tas arī ir jādara. Bet trīs mēnešus ilgais konkurss – tas gan bija nervozs laiks. Kaļam dažādus plānus, un pēkšņi pateiks «nē», tas būtu vēl sliktāk nekā pandēmija.

Bet tagad, saskaroties arī ar šīm grūtībām, kad neko nevaram darīt, pārliecinos, ka tieši Dailē man būs jāstrādā. Arvien vairāk pārliecinos un sāku saprast to pēctecību, kas man ir. Es patiešām dīvainā veidā absolūti izjūtu, ka man savā ziņā ir nodota stafete turpināt to līniju, ko nosprauduši Smiļģis, Pēteris Pētersons un Ilmārs Blumbergs. Lai kā tā īstenotos, bet es cieši jūtu, ka man uzticēta tieši šī līnija. Katrs no šiem cilvēkiem varbūt ir kaut ko noliedzis no iepriekšējā, jo mainījies gan laiks, gan vide, bet tas kopējais, tas metaforiskais, proti, teātris ne tikai kā māksla, bet teātris kā aizskatīšanās tur, aiz horizonta, manuprāt, ir šī līnija, kas gaida savu turpinājumu arī no manis. Es personiski Pētersonu nepazinu, bet daudz kontaktējos ar Blumbergu, kuram Pētersons bija visaugstākā autoritāte. Labi atceros arī to, kā Arnolds Liniņš, kas bija mans pedagogs, uz jautājumu par Dailes teātri stundām stāstīja, juzdams, ka mani tas interesē. Domāju, ka visi režisori – gan Liniņš un Kārlis Auškāps, gan Mihails Gruzdovs un Džilindžers – katrs no šiem cilvēkiem ir kaut ko nopietnu devis Dailes teātrim. Bet tā līnija, ko es izjūtu un kuru noteikti mēģināšu turpināt, protams, mūsdienīgā veidā, aizsākusies no jau minētajām trim personībām. 

Maija. Būtībā tu runā par misiju?

Viesturs. Man tādu vārdu negribas lietot. Bet jā, es gribu līdzīgi šīm autoritātēm virzīt teātri uz priekšu un uz augšu. 

Maija. Vai šī ceļa gaitu tu jau esi pārdomājis?

Viesturs. Nu to man jautā no rīta līdz vakaram – vai tiksi galā ar komercproblēmām, kāda būs tava programma kopumā, kas tavā mākslā būs pats svarīgākais. Protams, tie ir ļoti svarīgi jautājumi, mūsdienās svarīgs ir arī naudas jautājums, tāpēc programmai ir jābūt pamatīgi pārdomātai. Es to saprotu. Bet gribu uzsvērt, kā es to redzu: jāturpina teātris, kas virzās uz mākslu, vienlaikus jādomā, kā panākt, lai tas ir pietiekami draudzīgs skatītājam. Tomēr gribu akcentēt, ka jādomā par izaugsmi, par tādu kā kārpīšanos kalnā, nevis tikai fokusēšanos uz realitāti, proti, domām par naudas pelnīšanu. Manuprāt, cīņa pret vēju, pret straumi – tā ir cīņa par izaugsmi. Man tā ir ļoti svarīga.