Nenormāli aizraujoši

Latvijas Leļļu teātrim ir 80 gadu ju­bileja. Ņemot vērā, ka lasītājiem leļļu teātra vide var būt sveša, li­kās interesanti parunāt ar māksli­niekiem, kuri ikdienā strādājuši dramatiskajā teātrī, bet ir arī vei­dojuši izrādes Leļļu teātrī. Pie sa­runu galda satikās dramaturģe Ance Muižniece un pieci mākslinieki – Pamela Butāne, Kristīne Jurjāne, Kristaps Kramiņš, Ilze Vītoliņa un Evi­ta Bēta.

Ance Muižniece. Labojiet mani, ja tā nav, bet man šķiet, ka cilvēkiem, kuri strādā ar izrādes vi­zuālo noformējumu, šis teātra veids dod lielu brīvību. Varbūt iepazīšanās nolūkos jūs varat pa­stāstīt, kāda bijusi jūsu saistība ar leļļu teātri?

Pamela Butāne. Es pabeidzu scenogrāfus un strādāju dažādos valsts un nevalstiskajos teātros, veidojot scenogrāfijas, kostīmus un izrāžu vizuā­lo valodu. Bet tad sapratu, ka gribu arī pati kaut ko uztaisīt, nevis tikai strādāt komandā, tāpēc pabeidzu maģistrantūru režijā. Sāku taisīt izrā­des, tas lielākoties bija objektu teātris. Un tad man radās interese par izrādēm bērniem un jau­niešiem. Mēs uztaisījām Plastmasas huligānus, izrādi ar plastmasas maisiņiem un citām plast­masas lietām. Un tad es kā scenogrāfe sāku strā­dāt ar Mārtiņu Eihi. Leļļu teātrī mainījās vadība, un mēs ar Mārtiņu un tevi, Ance, startējām kopā kā radošā komanda, kas te visu griezīs kājām gai­sā. Un te nu mēs esam. Vēl viss nav apgriezts kā­jām gaisā, bet pamazām, pamazām sāk šūpoties. Mana interese vairāk ir par vizuālo teātri, kā pa­stāstīt stāstu caur priekšmetiem un kustību, ne tik daudz tradicionālās lelles.

Kristīne Jurjāne. Mani vecāki bērnībā mani pilnīgi noteikti uz leļļu teātri neveda, jo uzskatīja, ka šis ir galīgi bezgaumīgs teātris. Bet mēs mājās spēlējāmies ar lellēm, ko mamma vai mēs paši uzzīmējām uz papīra, vai arī es atceros, ka uzšu­vu no dzeltena samta lauvu un no melna, mīksta auduma – kaķi. Roku lelles. Un kaut ko mēs ar tām roku lellēm spēlējām. Latvijas Leļļu teātrī esmu taisījusi tieši vienu izrādi. Bet savā ziņā tā­da leļļu lieta nojaušama ir arī Putnu operā, kur faktiski cilvēka augums tiek pilnībā pārveidots un tā ir tāda liela izmēra lelle. Vai, piemēram, Re­vidents JRT. Tas ir kaut kas tāds, ko es darīju jau toreiz, vienkārši operā un dramatiskajā teātrī. Kad Edgars Kaufelds mani uzaicināja taisīt Smal­kās kaites, protams, bija skaidrs, ka leļļu teātrī var izdarīt vēl tūkstošreiz vairāk nekā dramatiskajā teātrī, tu faktiski vari darīt pilnīgi jebko. Es, kā parasti, sāku ar izpēti. Atradu 50. un 60. gadu do­kumentālos kadrus par Latvijas Leļļu teātra izrā­dēm, tas bija kaut kas nenormāli interesants. Tī­nas Hercbergas Interlellis–67. Tā perioda darbi, kas kādā brīdī tika nošķūrēti un te vairs neparā­dījās, ir nenormāli aizraujoši un tik ārkārtīgi uz­budinoši. Un tad es sapratu, ka gribu kaut ko lī­dzīgu vismaz noskaņas ziņā dabūt Smalkajās kaitēs. Tas ir kā animācijā, ka tu vari spēlēties ar mērogiem. Vai, piemēram, tu vari vienkārši bru­tāli nogalināt vai sašķaidīt to mazo lellīti, tu viņu vari pilnīgi izģērbt. Aktieri nebūs vienmēr gatavi to darīt.

Ance. Jūs strādājāt kopā ar Kristapu pie Smal­kajām kaitēm.

Kristīne. Jā, skaidrs, ka scenogrāfija nepastāv atsevišķi no kostīmiem, bet leļļu teātrī kostīmus pārstāv lelles. Nevis tikai aktiera kostīms, bet arī lelle, viss kopā. Tā ka forši, ka mēs ar Kristapu, kurš ir mans students, varējām sastrādāties.

Leļļu teātrī var izdarīt vēl tūkstošreiz vairāk nekā dramatiskajā teātrī, tu faktiski vari darīt pilnīgi jebko

Kristaps Kramiņš. Es te nokļuvu, pateicoties grafikai. Pabeidzu scenogrāfijas bakalauru un sā­ku strādāt teātros tāpat kā Pamela. Un tad izdo­māju – man jau no bērnības ļoti patīk visādas bērnu grāmatas un komiksi, jāstājas grafiķos. Ie­stājos maģistrantūrā, un tur man ilustrāciju pa­sniedza Rūta Briede, kura savukārt bija taisījusi šeit izrādes ar Edgaru Kaufeldu. Viņa mani ietei­ca Kaufeldam. Caur grafikas katedru es iekļuvu leļļu teātrī. Un tad sapratu, ka šeit saslēdzas ilus­trācijas pasaule un scenogrāfija, tu kā bērns vari uzzīmēt tēlu uz papīra. Jā, tieši tā, bieži lielos te­ātros daudz ko nevar izdarīt, jo tur ir dzīvs aktie­ris, kurš ar savām...

Kristīne. Neģērbšos pliks!

Kristaps. Jā, kaut vai tas.

Kristīne. Bet Smalkajās kaitēs jau bija jā­ģērbjas plikiem arī aktieriem! Ārprāts, kas te no­tika, kad es viņiem teicu, ka jāģērbjas nost. Viņi bija pārsteigti – mēs nekad neesam ģērbušies pli­ki, mēs nemaz tā nemākam, kas te tagad būs!

Ance. Jā, parasti viņi ir neredzami.

Pamela. Tagad jau vairs tā tik bieži nav.

Kristīne. Jā, tagad ir visādi.

Pamela. Mums Jelgavā '94 tie trīs aktieri, kuri spēlē mūziku, ļoti izbaudīja to pliko torsu.

Ance. Kristap, tev neilgā laikā, ņemot vērā, ka tu arī ārpusē daudz ko dari, šeit ir tapušas dau­dzas izrādes.

Kristaps. Jā, tā sanāca, bija Riekstkodis, vēl arī...

Ance. Lidojošo cūku nams!

Kristaps. Tad vēl arī Valmieras vasaras festi­vālā Skolotājas. Tāds darbs, kas ir nedaudz ārpus varbūt ne gluži sistēmas, bet burtiski ārpus teātra durvīm gan. Leļļu teātra pasauli nevar iegrožot un arī nevajag iegrožot. Tā ir ļoti plaša, un tas ir baigi forši. Arī Putnu opera – grūti pateikt, kur beidzas leļļu teātris un sākas kaut kas cits.

Kristīne. Putnu operā bija viena reāla lelle, tāds putniņš, kam bija jāliek roka iekšā, un tad viņš čiepstēja. Tā ka tur man bija arī viena rokas lelle.

Ance. Jā, Putnu operā ir maskas. Maska jau arī ir daļa no leļļu teātra arsenāla.

Kristīne. Faktiski maskas dramatiskajā teātrī lieto nelabprāt, jo tad aktierim vienkārši nav ne­kādu emociju. Šeit to drīkst darīt.

Kristaps. Savukārt antīkajos laikos tikai to vien lietoja, un tas ir pats interesantākais.

Ance. Mēs tieši tagad Šenhofam par godu uz­taisījām nelielu leļļu izstādi, kas vairāk paredzēta bērnu auditorijai. Lai bērni pēta leļļu sejas un ap­zinās, ka lelle visas izrādes laikā nevar mainīt se­jas izteiksmi, taču mēs tāpat stāstā varam izsekot tēla izaugsmei.

Pamela. Lelle mainās kontekstā. Jelgavā '94 mēs arī izmantojām tikai maskas ar sejas izteiks­mēm, kas tātad ir nemainīgas, bet atkarībā no tā, kas notiek uz skatuves un par ko ir stāsts, tā iz­teiksme pilnībā izmainās. Maska brīžiem ir, pie­mēram, iedomīga un brīžiem priecīga.

Ance. Jā, cilvēks skatoties projicē emociju uz tās sejas, nevis vienkārši uztver.

Kristīne. Jā, skatītājam ir ārkārtīgi spēcīgā veidā jādarbina iztēle.

Ance. Ilze, kā tu te nonāci un kāda ir tava pie­redze?

Ilze Vītoliņa. Atšķirībā no Kristīnes, vecāki mani veda uz šo teātri, viņiem tas nelikās tik bē­dīgi. Es atceros fotogrāfijas, foajē varēja fotogra­fēties ar lellēm. Kaut kādas pīles tur bija vai var­būt bruņurupucis, varēja apsēsties un tevi nofo­čēja. Tās bija pirmās krāsainās fotogrāfijas. Pro­tams, mēs arī mājās leļļu izrādes rādījām. No ze­ķubiksēm viskautko var uztaisīt. Bet uz Leļļu te­ātri strādāt mani uzaicināja Vija Blūzma. Tas bija vai nu 2002., vai 2003. gadā. Es jau desmit gadus biju strādājusi animācijā, un leļļu teātris tam it kā bija diezgan tuvu, man nebija svešs tas, kā jā­zīmē lelles, tāpēc ka animācijā ir principā tas pats – jāuztaisa tēli visās dimensijās, no augšas un no apakšas, proti, telpiski. Plus es strādāju arī par kostīmu mākslinieci, un leļļu teātris ideāli sa­vieno abas šīs profesijas. Manuprāt, pirmā izrāde pie Vijas, ko mēs taisījām, bija Eža kažociņš. Bet zini, kas ir pats interesantākais? Tad, kad sāku te strādāt, es satiku gan Tīnu Hercbergu, gan Pāvilu Šenhofu, viņi abi šeit bija. Un Pāvils Šenhofs man diezgan daudz interesantu lietu paspēja izstāstīt un iemācīt, arī par to, ka to seju nevar mainīt. Viņš man dažas «fiškas» izstāstīja, kā tomēr var mainīt. Jā, un tad es šeit strādāju līdz kādam 2015. gadam. Pēdējā izrāde, ko es šeit uztaisīju, bija Ronja – laupītāja meita. Tieši tā izdomāša­nas daļa ir jaudīga, tāpēc ka leļļu teātris ir bezga­līgu iespēju vieta. Kādas 15, 16 izrādes es šeit es­mu uztaisījusi, dažādos žanros. Gan tā, ka cilvēki ir kā lelles, jo aktieri vienmēr raujas paši uz ska­tuves spēlēt, gan ar trostu lellēm. Brīnišķīgi bija Sarkanie zābaciņi, ko Pēteris Šogolovs spēlēja viens pats, tā man likās vienkārši perfektākā izrā­dē, viņš spēlēja uz maza laukumiņa, atvērtā mā­jiņā ar miniatūrām lellītēm. Un tie sarkanie zā­baciņi vispār bija divus centimetrus lieli. Viss no­tika ļoti mazā zālē, kur tu sēdi, gandrīz ar degunu iedūries tajā spēlē.

Kristīne. Leļļu mājā.

Ilze. Jā, izmērā kā makets varētu būt.

Ance. Skroderdienas arī ir tavējās, ja?

Ilze. Jā.

Ance. Kad pabeidzu Kultūras akadēmiju, bija jau jūnijs, un Skroderdienas bija vienīgā izrāde, ko es paspēju noskatīties, pirms sāku šeit strādāt. Man toreiz tas likās kaut kas jocīgs, ko vispār ne­sapratu. Es nevarēju pateikt, vai tas ir moderni vai vecmodīgi, man bija grūti pat novērtēt kvali­tāti, jo es nesapratu, kā uz to skatīties. Bet tu, Evi­ta, te esi jau tāds savējais cilvēks, vai ne?

Evita Bēta. Jā, esmu te jau vairākus gadus. Kā es šeit nonācu? Arī no «scenogrāfiem» kā Kris­taps un Pamela. Mani te ievilka režisors Edgars Niklasons. Vispār es jau pirms tam šeit biju taisī­jusi projekcijas, strādājusi kopā ar Māri Koristinu un Viju Blūzmu. Un ar Edgaru mēs ārpusē taisī­jām izrādes bērniem, jauniešiem, viņu arī ļoti in­teresē leļļu pasaule. Viņš man saka – mums izrā­dē vajag lelli. Kaut kas redzēts ir, praktiski darīts nav... Tā sanāca, ka pirmā leļļu izrāde man bija ārpus Leļļu teātra. Rēzeknes teātrī Joriks mēs tai­sījām izrādi Cauruļzobis vienīgais. Un mums tur bija Cauruļzobja lelle. Toreiz kaut kā viss veik­smīgi sakrita, lelle izdevās. Un tad tas āķis ieķē­rās. Pamazām, pamazām sāku šeit gan kā sceno­grāfe, gan kostīmu māksliniece, bet patiesībā tie­ši tā lelles daļa ir lauks, kurā es jūtos vislabāk. Mani interesē ar to darboties. Paskaitīju, tādas tī­rās leļļu izrādes man ir kādas piecas, vēl vismaz tikpat ir tādu, kurās esmu scenogrāfe un kostīmu māksliniece. Un patiesībā no visām lellēm, kas ir tapušas, tā pēdējā no izrādes Čuči, Spilventiņ, kas ir izrāde bēbīšiem, man pašai šķiet vislabākā. Tur ir ļoti vienkārša lelle, uzšūta un piepildīta, ar četrām kustīgam ekstremitātēm. Viņa vienkārši atnāca, un tu redzi, ka lelle vada aktieri, viss no­tiek, dzīvo no visām pusēm.

Man likās dīvaini, ka atšķirībā, piemēram, no dramatiskā teātra, vispirms ir jāuztaisa lelles un tikai tad var sākt iestudēt

Ance. Vai darbā ar lellēm kaut kas ierobežo vai traucē? Tīnai Hercbergai, piemēram, bija grū­ti sadzīvot ar to, ka trostu lellēm nav kāju. Grūti iztēloties izrādi. Vai bija kaut kas tāds, ar ko jūs, nākot uz šejieni strādāt, nebijāt rēķinājušies?

Ilze. Es neteikšu, ka saskāros ar kaut ko nepa­redzētu, bet man likās dīvaini, ka atšķirībā, pie­mēram, no dramatiskā teātra, vispirms ir jāuztai­sa lelles un tikai tad var sākt iestudēt. Ierasts, ka visu dara paralēli, gandrīz pēdējā dienā var iedot drēbes un nekas slikts nenotiks, bet šeit ir jāgai­da. Tāpēc, piemēram, uz kādiem diviem gadiem ievilkās Ronja – laupītāja meita, tur bija ļoti sa­režģīta scenogrāfija un lelles.

Kristīne. Tā kā es strādāju ar mērogiem, tad grūti bija dabūt vienu materialitāti. Ir dažādu iz­mēru lelles, cilvēka izmēra, vidēja un pavisam maza. Ja tu, piemēram, adi džemperi un dzija ir – kā jau dzija, normālā izmērā, šausmīgi kaitinoši, ka mazā lellīte staigā tādā nenormāli liela adīju­ma džemperī, jo normāli tev tai lellītei vajadzētu proporcionāli būt ļoti, ļoti smalkam adītam džemperītim, bet faktiski – kā lai to uzada. Tas pats ar matiem. Mata diametra proporcija pret lelles izmēru. Un vēl mūsu Smalko kaišu silikona lelles. Tā bija pirmā reize, kad šeit vispār veidoja tādas lelles. Es gāju to ceļu kopā ar meistariem, mēģinājām saprast, kā vispār strādāt ar silikonu. Izrādās, ka vispār nekas neķeras klāt, ne krāsa, ne līme. Tu nevari normāli sejiņu viņam sazīmēt. Tas, ko tu izveido, tas viņam tajā izteiksmē ir. Daudzas lietas, ko vienkārši es iemācījos… nē, es neko neesmu iemācījusies, tikai sāku mācīties!

Evita. Man laikam visgrūtākais ir tas, ka tu iz­domā skaistu lelli, un tad pie viņas tiek aktieri un izrādās, ka kaut kas nestrādā, kā vajag, nav aiz kā ērti turēt, tāpēc viss jāārda vaļā un jāliek kaut kas klāt. Jāmeklē līdzsvars, lai paliktu tas skaistais zīmējums, bet arī aktierim būtu ērti viņu vadīt, paķert, lai locītavas labi kustas. Parūkas arī vien­mēr nav tādas, kā vajag, jo sapinkājas, it īpaši, ja lellei galvā ir troste, aiz kā tur, un tajā vietā vien­mēr saveļas tāds ērkulis. Un šīs lietas vari saprast tikai procesā. Tikko darbnīcās uztaisītu lelli ak­tieris patestē, it kā viss labi. Bet tad, kad sāk strā­dāt pa īstam, tad lien ārā viss, kas nav labi, kas nestrādā, lūst, plīst.

Kristīne. Kājas plīst nost visu laiku!

Evita. Jā, nu tās locītavas vienmēr ir vārgas. Un tad nest lelli labot ir tā kā doties pie ārsta – kamēr saprot problēmu, kamēr atrod protēzi, tad viņu salabo, tad viņai jāžūst. Un, ja vēl izmanto kādu specifisku līmi ar smaržu, viņai vēl ir jāizvē­jo, jo aktieri strādājot tur viņu tuvu sejai.

Ance. Es atceros, ka mēs taisījām pie Vijas Blūzmas Trīs sivēntiņus un vilku ar marionetēm. Laikam tās bija vienas no pirmajām marione­tēm, ko uz vietas mēģināja taisīt, darbnīcas mā­cījās un centās saprast, kas un kā. Pati nekad ag­rāk nebiju ar marionetēm strādājusi, līdz ar to es arī neko nevarēju pateikt, pirms notika katastro­fa. Manam sivēnam bija pogas, aiz kurām visi striķi sapinās, gan pogas, gan striķi bija jāgriež nost un tad atkal pusotru nedēļu jāsien.

Kristīne. Vispār marionetes ir leļļu veids, kas reti redzēts šajā teātrī.

Ance. Vija Blūzma taisa marionešu izrādes!

Ilze. Atceros Karmenu, kas bija klasiska ma­rionešu izrāde. Lelles netaisīja šeit, veda no Krie­vijas, tās bija kokā grebtas marionetes. Es to izrā­di redzēju divas reizes, un tur par diegiem varēja vispār aizmirst, viņi tā spēlēja! Mūsu pašu aktieri. Un tas bija tik... tu vienkārši tur smejies un raudi no tā, kas tur notiek, nevis domā par kaut kādiem diegiem. Viņi tur galināja un mīlēja. Tas ir fantas­tisks piemērs! Bet kur tā izrāde palika?

Ance. Uz pieaugušo izrādēm šajā teātrī diez­gan grūti dabūt auditoriju.

Kristīne. Bet, ja paceltu augšā... Es redzēju dokumentālus gabaliņus no 1967. gada Interleļ­ļa, izrādē rādīja, kā tas tika formulēts: sapuvušā kapitālisma paliekas, džeki, kas cīnās savā star­pā, un mīlas pāri. Man liekas, ka to mierīgi varētu arhīvā palūgt un rādīt kā iedvesmojošo materiā­lu, ka ir bijis kaut kas ļoti kvalitatīvs un aizrau­jošs!

Ance. Es arī vidusskolas gados redzēju Karmenu, bet, godīgi sakot, man tobrīd likās, ka tas ir izņēmums, kas zināmā mērā tā arī bija. Ka es it kā esmu atnākusi uz Leļļu teātri, tomēr šis ir kaut kas cits. Un pēc noskatīšanās mana interese par Leļļu teātri beidzās. Droši vien problēma ir arī repertuāra piedāvājums, publika ir «jāieēdi­na», un nedrīkst pārtrūkt pēctecība. Bet, atgrie­žoties pie iepriekšējā jautājuma, Pamela, pastās­ti, kas tev ir bijis negaidīts?

Pamela. Tas, ko Ilze jau minēja, ka šeit visam ir jābūt gatavam uz pirmo mēģinājumu. Tas ir sa­vā ziņā forši, jo tad visas darbības tiek veidotas ap to, kas jau ir. Nevis kā dramatiskajā teātrī, kad mēs iztēlojamies, kā tas varētu būt, kaut kas cits pagadās, kas aizstāj to objektu, un tad vēlāk ir grūti pāriet atpakaļ pie tā, kas speciāli izgatavots. Mēs šeit uzreiz darbojamies ar to, kas būs īstajā izrādē, un tas nozīmē, ka ir mazāk iespēju noklīst no ceļa, mēs turamies pie sākotnējā koncepta, jo nav citas iespējas. Un otra lieta – šeit lelles ir kop­darbs daudz lielākā mērā nekā jebkas, ar ko jā­strādā dramatiskajā teātrī. Nu, parasti es izdo­māju scenogrāfiju, komunicēju ar darbnīcām, un dekorācijas tiek ražotas. Bet šeit pilnīgi visi lēmu­mi ir jāpieņem man, režisoram, darbnīcu meis­tariem un aktieriem kopā. Es uzskicēju, bet tad aktierim vajag, lai kaut kas ir mazliet zemāk vai augstāk. Tas ir tik niansēti. Un vēl – ja grib taisīt tradicionālās lelles, kas nav vienkārši objekti, tad jauninājumi īsti nestrādā. Tu pieminēji atvestās marionetes, kas ir taisītas pēc tradicionāliem principiem, tehnika ir atstrādāta un lelle ļoti labi darbojas. Tikko mēs sākam kaut ko mainīt, mēs izkuļamies cauri visam procesam un beigās no­nākam pie tā pārbaudītā risinājuma. Tāpēc, ja gribas eksperimentēt, nevajag gaidīt to pašu re­zultātu, ko var izdarīt tradicionālā lelle. Tad tas ir objekts ar pavisam citām īpašībām.

Ance. Lūdzu, pastāsti piecos vārdos, kā mums iet ar spirāļu tango!

Pamela. Jā, mums top Leģendārā izrāde, kurā mēs pēc attēliem un video restaurējam Šenhofa lelles. Tas it kā izklausās vienkārši, bet ir pār­steidzoši grūti tās imitēt ar tieši tādām pašām īpašībām, kādas ir tajos video. Piemēram, ir tam laikam revolucionārās spirāļu lelles, kas dejo tan­go, un mēs, man šķiet, pēdējo pusgadu mēģinām atrast spirāli pareizajā biezumā, pareizajā elastī­bas pakāpē, kuru satinot pareizajā diametrā lelle kustētos tāpat.

Kristīne. Tā ir visparastākā krievu spirāle!

Ance. Tieši tā! 1967. gada spirāles nav iespē­jams dabūt.

Kristīne. Jā, es esmu redzējusi to spirāļu ga­baliņu. Tu skaties kā fascinēts to dejošanu!

Pamela. Tā ka sākumā var likties – kas tad tur ir? Tā ir vienkārši spirāle. Bet nē, tās izrādās vissa­režģītākās lelles. Nu, mēs jau tuvojamies rezultā­tam, bet viņas tik un tā tirinās mazliet citādi.

Kristaps. No oriģinālajām lellēm nekas nav saglabājies?

Pamela. Bija cerība, ka šīs lelles ir saglabāju­šās pie kāda bijušā teātra darbinieka. Bet beigu beigās mums neizdevās neko dabūt atpakaļ. Tā ka nē, mums nav nevienas oriģinālās lelles.

Kristaps. Cik skumji!

Ance. Un vecajām porolona lellēm mūžs dziest tāpat kā fiziski novecojošiem aktieriem. Tās vienkārši sadrūp un izbeidzas. Pat muzejs neņem pretī, jo nav iespējams uzglabāt.

Kristaps. Es vēl iedomājos par kakliem. Ski­cējot lelles, tu vienkārši nekad neiedomājies, ka lellēm kakls ir būtiska lieta. Vai nu taisi tā, ka tas forši izskatās, bet tad kakls nekustas un lelle ir šausmīgi stīva. Vai arī kakls kustas, un jāatrisina jautājums, kā tu to slēp vai – tieši pretēji – rādi. Principā visas kustību lietas. Zīmējot uz papīra, tu vienkārši pieņem, ka to varēs viegli izdarīt, bet, kad tev tas jāizdara ar lelli, tu pēkšņi saproti, ka... Ka viņa nevar, piemēram, pievērt acis, un tad jādomā kaut kāds cits risinājums, kā viņa aiz­iet gulēt.

Ance. Man liekas, ka mākslinieki ļoti bieži sa­skaras ar ... lelles svaru.

Evita. Jā, es tieši gribēju teikt – smagums.

Ance. Paņemot rokās, lelle nešķiet smaga, bet, ja tā ir ilgu laiku jānotur uz augšu izstieptā rokā, sajūta par tās svaru ļoti mainās. Par to vien­mēr uztraucas, ja uz teātri aicina mākslinieku, kurš iepriekš nav te strādājis.

Ilze. Bet nav jau nekāda mācību kursa. Visi sāk no nulles. Mākslas akadēmijā tādas apakšno­daļas – leļļu teātra mākslinieki – nav un nekad nav arī bijis. Pilnīgi dabiski, ka visi vispirms ie­skrien ar galvu sienā un tad kaut ko domā.

Kristīne. Arī leļļu meistari ir ekstra un tik ļoti pietrūkst arī mūsu Leļļu teātra darbnīcā, jo cilvē­ki ir pārguruši no darba apjoma, kas viņiem ir jā­padara. Viņi ir gatavi mācīties jaunas lietas, ir draudzīgi, sirsnīgi un vispār kolosāli cilvēki. Bet viņi vienkārši nespēj visu paveikt.

Evita. Tāpēc, ka mūsu teātrī notiek darbs ar dažādiem leļļu veidiem un sistēmām. Citur teāt­ris vai nu vairāk ir ar fokusu uz trostu lellēm, vai uz marionetēm, vai kādu citu veidu. Bet šeit – kas māksliniekam ienāk prātā, to arī vajag. Vienmēr pietrūkst laika izpētei, materiālu pārbaudei, it īpaši, ja strādā ar kādu jaunu materiālu.

Ance. Visa izpēte notiek reāllaikā.

Kristaps. Tas nav slikti.

Evita. Tas nav slikti, bet no tā var nogurt.

Kristīne. Nebija viegli ar to silikonu... Vien­kārši vispār nav kam Latvijā paprasīt. Labi, siliko­nu izmanto kino, taisa, piemēram, degunus, bet tas ir kas cits.

Kristaps. Vienalga interesanti!

Evita. Nu… lelles ir skaistas, jaukas, bet viņas ir arī atriebīgas. Ja nebūs kaut kas nostrādāts, tad viņa aši atriebsies. Vai nu tas izskatīsies slikti, vai aktieris viņu nevarēs pacelt, vai ar viņu nevarēs strādāt.

Kristīne. Vai arī kājas un rokas visu laiku kri­tīs nost!

Ance. Smalkajās kaitēs jau tā bija, vai ne, Kristap? Galva Riharda lellei noplīsa tieši pirms izrādes.

Kristaps. Es tikai atceros, kā ieeju darbnīcās, un tā lelle atkal tur sēž ar maisu galvā, izskatās kā nolaupīta un atvesta.

Der ņemt arī vērā, ko iesaka tie, kas ilgāk strādā, jo bieži vien viņiem ir taisnība. Lai arī tu nāc te tāds revolucionārs

Evita. Jā, tas vienmēr ir sāpīgi, tu ieej darbnī­cās, un tā tava lelle tāda sasaitēta tur gaida.

Kristaps. Ik pa laikam kaut kas atklājas. Nā­kamreiz jau var domāt, kā citādāk risināt. Nesen sanāca papētīt japāņu lelles, kurām izmantoti at­svari un locītavas uz stieplēm, to varēs kaut kad izmantot. Forši, ka lauks ir plašs un sanāk mācī­ties par dažādiem materiāliem. Galvenais visu laiku būt atvērtam un runāt. Ar cilvēkiem darb­nīcās, ar režisoriem. Protams, ja nav vispār ne­viena, kam pajautāt padomu, tad tā var būt pro­blēma.

Evita. Der ņemt arī vērā, ko iesaka tie, kas il­gāk strādā, jo bieži vien viņiem ir taisnība. Lai arī tu nāc te tāds revolucionārs.

Kristaps. Arī darbnīcām vienmēr ir jautāju­mi.

Kristīne. Piemēram, kur tā milzīgā roka, kas aizņem pusskatuvi, paliks. Kā mēs to aizvāksim no skatuves, kā dabūsim virsū. No kā mēs to vis­pār uztaisīsim, jo materiāla ziņā tai jābūt vizuāli līdzīgai silikona rokai, bet jābūt arī vieglai, un va­jag, lai var iesēsties iekšā kā mēbelē.

Ance. Vai ir kaut kādas lietas, kaut kādi paņē­mieni, ar kuriem jūs sastapāties leļļu teātrī un ko jūs tagad lietojat dramatiskajā teātrī?

Pamela. Domāju, ka daudzās izrādēs izman­to leļļu teātra paņēmienus, pat ja tos tā nesauc. Dailē top Zilā lapsa, tur ir tāds tēls, dievība, kas visu kontrolē. Realitātē tā ir gaismas bumba uz mieta, kuru aktieris atdzīvina, un tas būtībā ir leļ­ļu teātra paņēmiens. Ja kostīms pilnībā pārveido aktieri, arī tas ir no leļļu teātra. Dailē bija izrāde Farinelli un karalis. Ar zirgu.

Kristīne. Tie čaļi jau bija jūsējie, kas tajā vadī­ja zirgu.

Evita. Bija tāds brīdis, kad dramatiskie ņēma lelles un pludināja iekšā izrādēs, vienā sezonā tā īpaši.

Ance. Kairišam lelles ļoti daudz ir izrādēs.

Ilze. Es esmu taisījusi vairākas izrādes, kur bi­jušas lelles. Un Leļļu teātris mums tās taisa.

Pamela. Vai arī objektu teātris. Nu, piemē­ram, ar Jāni Znotiņu mēs taisījām Valmierā izrādi Nekas. Un tur ir galds, kas pārtop par suni. Par jebko. Respektīvi, objektu teātris dramatiskajā teātrī arī ir ļoti izplatīts.

Pamela. Ir vēl viena lieta, kas man bija pār­steigums. Lelle nevar izdarīt visu. Tu izvēlies vie­nu lietu, ko viņa darīs, un to viņa arī darīs. Tomēr ir arī ierobežojumi. Piemēram, viņai vai nu mirk­šķināsies acis, vai virināsies mute, viņai nevar kustēties viss reizē.

Evita. Izpētes stadijā smalki jāsaprot un jāiz­domā, kādus trikus tad viņa veiks.

Kristaps. Tas savā ziņā ir komfortabli. Nu, vismaz man. Es izdomāju, ka viņa kustina šo ro­ku, un tad tā arī notiek. Nevis tur pēkšņi pēdējā nedēļā – hei, viss būs citādāk.

Kristīne. Kad mēs ar Edgaru Kaufeldu strādā­jām, es taisīju kadrējumu kā kino. Ļoti racionāls process, tu saliec visu uz papīra sākumā, pirms vispār kāds ķeras klāt pie leļļu gatavošanas. Ir tā­da droša sajūta, varbūt pat drošāka nekā drama­tiskajā teātrī, kur režisors jebkurā brīdī var pa­teikt – šito vajadzētu pamainīt.

Kristaps. Vai arī – šito mēs atstāsim improvi­zācijai. Te tā nenotiek.

Kristīne. Tā nevar. Tev jau ir skaidra tā grā­matiņa, un tā ir jārealizē.