Par tūkstoš valodām, frīkiem un zaķīša filozofiju

Tiekamies ar Viju un Edgaru au­gusta vidū, karstā vasaras die­nā, kad tikpat svelmainā at­mosfērā tiek aizvadītas pirmās mēģinājumu nedēļas jaunajam iestudējumam Leģendārā izrā­de, kurā abi režisori ar drama­turģi Anci Muižnieci šķetina leģendārās režisores Tīnas Hercbergas dzīvesstāstu un ietekmi uz Leļ­ļu teātra attīstību. Vija un Edgars ir neparasts tan­dēms – tik atšķirīgas personības, tik vienoti dedzī­bā par leļļu teātra pasaules iespējām. Teātra gal­venā režisora Edgara izsvērto, pārdomāto runu Vijas temperamentīgais tiešums pārcērt kā pēk­šņs zibens, piešķiļot sarunai uguntiņu. Abi savu karjeru Latvijas Leļļu teātrī sākuši kā aktieri, vēlāk pārejot režisora ampluā. Brīžiem abi runā reizē, viens otru papildina un apstrīd, bet tā jau leļļu teātrī ir pierasts. Viens nav karotājs – šeit jāmāk sadarboties. Citādi, kā saka abi, var iebraukt au­zās.

Rūta Petrauska. Jūs tikko kā esat tandēmā uzsākuši mēģinājumus Leģendārajai izrādei – iestudējumam par izcilāko Latvijas Leļļu teātra režisori Tīnu Hercbergu. Kā jums tur iet?

Edgars Kaufelds. Spraigi! Viens virsū otram.

Vija Blūzma. Bišķi ar kliegšanām.

Edgars. Ar kliegšanām. Man liekas, ka tas ir forši, un man pat patīk, tāpēc ka mums katram ir savs redzējums un sava pieredze. Svarīgi vienam otru sadzirdēt, izvērtēt un pārvērtēt, lai mums tā izrāde izdotos. Bet nu viegli šobrīd neiet.

Kura no visām tēmām virzās priekšplānā?

Vija. Mēs runājam par savu profesiju, teātri – lielā mērogā.

Edgars. Ir lietas, ko mēs gribam izstāstīt, un mums ir jāatrod pareizā atslēga, kā to izdarīt. Pirmkārt, tas ir mūsu teātris, mūsu aktieris – es gribu, lai iepazīst leļļu aktieru profesiju. Kā tas ir – būt uz skatuves, strādājot ar lellēm. Mēs pa­skatāmies arī vēsturi – līdz ar to pieskaramies gan izrādei Interlellis-67, gan Tīnai. Gribot negri­bot veidojas salīdzinājums – kā bija pirms 50 ga­diem un kā ir tagad. Kas ir mainījies, un kas nav. Jau tagad varam pateikt, ka ļoti daudz kas nav mainījies.

Vija. Protams!

Edgars. Tīna runāja par tām pašām lietām, par ko mēs diskutējam. Tas viss patiesībā ir tādā cikliskā rotācijā. Ir veiksmīgas sezonas un tad at­kal mazāk veiksmīgas – tāpat tas ir noticis arī ie­priekš.

Vija. Tāpēc ka teātris vienkārši tāds ir! Tāds tas bija tajā 1967. gadā, un tāds tas ir šodien.

Edgars. Tas, ko Tīna izdarīja, turpinās. Tīna ir tā, kura izvilka aktierus uz skatuves, Tīna ir tā, kura aizliedza dziedāt ar fonogrammu, Tīna ru­nāja par auditorijas vecumu – ka nevar visas izrā­des būt tikai bērniem vai tikai pieaugušajiem. Vi­ņai bija svarīgi, ka sešgadnieks izrādi skatās citā­dāk nekā četrgadnieks. Tīna arī ļoti novērtēja Pā­vilu Šenhofu – to, cik milzīga nozīme leļļu teātrī ir māksliniekam. Tas viss turpinās.

Vija. Tas ir drausmīgi, bet būtībā pašos pa­matos nekas nemainās. Mums jau šķiet, ka mēs baigi maināmies, bet, ja runa ir par profesijas pa­matu, par leļļu teātra pamatu, tad tur tiešām ne­kas īsti nemainās. Tīna ar aktieriem runā par to pašu, par ko mēs.

Edgars. Tīna runā, ka pietrūkst profesionālas kritikas. Bet entuziasms arī visu laiku ir. Varētu jau likties, ka sanāk tāds mīts par Sīzifu, bet teātrī tomēr ir radošuma gars, kas nekad neļauj atslābt.

Kā pēc ienākšanas šajā teātrī ir transformē­jušies jūsu pašu uzskati un redzējums par to, ko nozīmē veidot laikmetīgu leļļu teātri?

Edgars. Manā izpratnē laikmetīgs jeb laika mets ir šobrīd sabiedrībā aktuāla tēma. Kādā for­mā es par to runāju, kā es to stāstu – tā jau ir ma­na izvēle, kā atrast visveiksmīgāko valodu. Leļļu teātra valoda ir forma. Vizuālā forma. Pats es, teātrī ienākot, uzreiz sastapos ar Mindļinu (izcilo Pēterburgas marionešu teātra režisoru Alek­sandru Mindļinu – R. P.) izrādē Karmena. Sievie­tes versija, tur bija tikko teātrī ienākušie jaunie aktieri, pie kuriem mani pielika klāt, lai es mācos vadīt marionetes. Pirmajos mēģinājumos sapra­tu, ka neesmu īstajā vietā – piņķerēties ar die­giem un ņemties stundu, lai panāktu vienu kustī­bu... Īpaši ņemot vērā, ka tajā laikā es jau drama­tiskajā teātrī daudz ko darīju. Bet pēc ilgākām sarunām ar Mindļinu, kad viņš man daudz stās­tīja par attieksmi pret lelli, pret formu, par domā­šanas veidu – tas nenormāli atvēra man plašāku skatījumu, parādot iespējas, kādas ir leļļu teātrī. Es sapratu – re, kur esmu nokļuvis! Cik te ir inte­resanti! Te var runāt tūkstoš valodās – un katra ir pilnīgi citādāka!

Vija. Man bija pavisam citādi. Kad ienācu teātrī, man viss bija jauns. Es piedzimu šajā teāt­rī. Atnācu pilnīga nulle – bez kaut kādām ambīci­jām vai vēlmes kļūt par aktrisi. Viens draugs atve­da un teica – ej, paklausies, šī būs tava vieta. No­kļuvu šeit avantūras pēc. Tāds skuķis no laukiem. Es biju tik laimīga, man bija tik interesanti, es dzīvē neko tādu nebiju redzējusi! Un pasniedzēji, ko Tīna mums bija sameklējusi, – Līvija Akurāte­re, Lilija Dzene, Imants Adermanis, Viktors Haus­manis – visi Tīnas draugi un draudzenes, kas tajā laikā bija spicākie teorijas pasniedzēji. Roberts Ligers pasniedza pantomīmu – tā ir spēle ar kus­tību, ar masku. Tīna bija ļoti smalki visu izdomā­jusi, skolojot mūs kā pirmo leļļu aktieru kursu. Kā ielikt formas domāšanu.

Edgars. Mums, starp citu, strādājot pie Sim­belīna ar Dāvidu Džovandzanu, – viņš pilnīgi iz­sita visu kursa domāšanu! Tas bija absolūts for­mas teātris – ar ķermeni, ar masku, plastiku. Man joprojām viņa vingrinājumi un izrāde ir palikuši spilgtā atmiņā – jo tas tik ļoti sasaucas ar šo mā­ju. Tieši tā spēles garša, dauzīšanās – profesionā­lā nozīmē. Mēs drillējām katru kustību, neviena lieka žesta, neviena lieka kājas spēriena, nekā sa­dzīviska!

Vija. Bet pie mums jau tā arī ir! Savukārt Tīna ar mūsu kursu radīja to jauno, ko viņa vēlējās, lai būtu. Nākamo pakāpi šim teātrim. Pirms tam te aktieriem nebija speciālās izglītības, tie bija kul­tūras cilvēki, kuri visu apguva pašmācības ceļā. Teātra pirmsākumos izrādes bija diezgan vien­kāršas – aiz širmīša. Un tad 50. gados atnāca Tīna un Arnolds Burovs ar akadēmisko izglītību un sā­ka celt augšā profesionālo pusi. Tas bija ļoti inte­resants un radošs laiks teātrim. Abi bija pabeigu­ši Teātra institūta Režijas nodaļu pie Smiļģa, abi bija spici, bet viņi nevarēja sastrādāties.

1955. gadā Tīna Hercberga no Kultūras mi­nistrijas izprasa atļauju iestudēt izrādi pieau­gušajiem Velna dzirnavas un aizsāk pieaugušo izrāžu tradīciju, tās turpmākajos gados ir ļoti populāras un pieprasītas. 1957. gadā top Ak, sirds!, 1960. gadā Burovs iestudē Trīsgrašu ope­ru. Tas bija kaut kas absolūti jauns tam laikam. Droši vien ambīcijas radīt ko nebijušu ir kat­ram?

Vija. Arī Arvīds Cepurītis tajā laikā sāka strā­dāt kā režisors. Nevar tā teikt, ka Tīnai bija kruti krutākas izrādes par Cepurīti, – viņš arī bija ļoti foršs režisors. Viņš uztaisīja abus Šveikus, Deka­meronu un citas izrādes. Uz tām ar autobusiem brauca skatītāji no visas Latvijas. 1973. gadā, kad mēs beidzām studijas, Tīna aizgāja no teātra. Pa­lika Cepurītis un Vladislavs Bogačs. 80. gados jau nāca Valdis Pavlovskis un Hermanis Paukšs ar sa­vām idejām un ambīcijām. Bet tad gan vienā brī­dī man bija krīze – ap gadiem 35–40. Mazās zāles vēl nebija, lielajā pārsvarā tomēr iestudēja širmja izrādes. Es atradu vienu tā laika interviju, kurā bi­ju teikusi – gribas kaut ko citu, kaut ko jaunu. Ne­bija tā vārda – laikmetīgu –, bet kaut ko jaunu, ci­tādāku. Ir tāds brīdis, kad kā aktieris jau visu zini, visu saproti, visu proti – un kļūst neinteresanti.

Edgars. No tā ir baigi jāuzmanās. Tāpēc es arī sev mēģinu ar katru izrādi noteikt kādu jaunu la­tiņu, kura ir jāpārvar. Izvirzīt uzdevumu, kas rada aizrautību, interesi. Ja kaut ko atstrādā un sāk teikt, ka visu zini, – tad ir švaki.

Mums teātris ir viens, un, manuprāt, šeit tā daudzveidība ir vajadzīga. Man kā režisoram ir svarīgi atrast pareizo formu, lai izstāstītu saturu

Vija. Es savā režijā sāku to darīt – kritu iekšā līdz ausīm. Tad arī sapratu, ka jāmeklē arvien jauni paņēmieni, izpausmes iespējas. Te tās ie­spējas ir milzīgas, tikai ļauj galvai domāt! Smilšu animāciju pamēģināju – aizgāja. Svarīgi atrast paņēmienu, kas der šim teātrim, šim laikam, iz­vēlētajam materiālam.

Edgars. Skolotājas – lielās lelles brīvdabā – bi­ja liels izaicinājums. Sivēnam pa pēdām ir staigā­jamā izrāde teātrī. Tagad Lasī Stasī taisīšu melno kabinetu – kaut ko es par to zinu, bet būs vēl ļoti daudz jāatklāj, jāmācās. Tā ir tā leļļu teātra bagā­tība, ka visu laiku ir kaut kas jauns, ko darīt.

Bet vai vajag tik daudz formu? Varbūt ir jā­koncentrējas uz kādu vienu un tā jāizkopj līdz pilnībai?

Edgars. Citās valstīs ir daudz leļļu teātru, viņi var atļauties arī uzkavēties – tikai roku teātris vai tikai marionešu teātris. Mums teātris ir viens, un, manuprāt, šeit tā daudzveidība ir vajadzīga. Ne­gribas arī sevi ierobežot. Man kā režisoram ir svarīgi atrast pareizo formu, lai izstāstītu saturu. Es gribētu, lai ir izrādes ar vēl tehniski sarežģītā­kām lellēm.

Vija. Lai būtu tehniski sarežģītas lelles, vajag ļoti augstas klases meistarus – mūsējie pagaidām vēl mācās, bet ir ceļā uz to. Bet es arī domāju, ka jābūt daudzveidībai. Tāpat tā beigās ir viena sis­tēma – leļļu teātris: ēnas, objekti, lelles, vienalga kas. Vizuālais teātris.

Un kāds ir laikmetīgs saturs? Vai tas mai­nās?

Vija. Skaidrs, ka mainās. Un tas ir ļoti normāli un forši. Jā! Tāpēc jau vajag to dažādību, jo caur to tas laikmets var ienākt – kāpēc neatnāca pirms 20 gadiem kaut kāda forma, bet atnāk šodien? Un šodien tā dzīvo.

Edgars. Mēs jau radām izrādi šeit un tagad. Tas ir radošs process, kas notiek konkrētā brīdī, konkrētā valstiskā, politiskā vidē, kurā mēs paši esam. Un apkārt ir bērni, kuri arī uzdod konkrētus jautājumus par šo laiku. Šobrīd ļoti aktuāla ir eko tematika, Lasi Stasi mēs taisām no otrreiz pārstrā­dājamiem materiāliem – ejot šo ceļu kopā ar sa­biedrību, kas cīnās par tādām vērtībām.

Jūs ļaujat savās izrādēs ienākt arī kādām dziļi personiskām tēmām?

Edgars. Tās vairāk ir tādas kopējās tēmas. Ag­rāk man, piemēram, ļoti svarīga bija katra bērna individualitāte un skaistuma izjūta, ko es mēģi­nāju akcentēt pirmajās izrādēs. Šobrīd mani vai­rāk tracina sabiedrības stereotipiskā domāšana, tas, ka cilvēki ir kļuvuši virspusēji, nav vērīgi, ka tiek izteikti viedokļi par lietām, par kurām vi­ņiem nav padziļinātas sapratnes. Es gribu aicināt pamanīt vairāk, būt vērīgiem, nebūt paviršiem. Saprast savus līdzcilvēkus. Kaut kur tās pamat­vērtības sāk pazust.

Vija. Katrā izrādē jau mēs runājam par kādu tēmu, kas ir svarīga mums pašiem. Es tādā Prin­cesē uz zirņa vai Sarkangalvītē izceļu to, kas man tajā brīdī ir aktuāli. Piemēram, Sarkangalvītē pēc pasakas vecmāmiņa ir slima. Nē, viņa ir vientuļa! Pie viņas neviens nenāk – šīsdienas tēma. Es to attīstīju – vecmāmiņa aiz bēdām ir palikusi sli­ma. Tā mēs tās tēmas ceļam ārā – kā Māris Koris­tins (ilggadējs Leļļu teātra režisors – R. P.) teica – kur tā zaķīša filozofija. Bet mēs to atrodam. Man nepatīk standarta piegājiens, ka šī pasaka ir par to un to. Nē, mēs netaisām tukšas izrādes – katrā no tām ir kāda saruna ar bērniem, saruna pašam ar sevi un ar vecākiem.

Edgars. Lieki atgādināt, ka izrādes bērniem taisa pieauguši cilvēki. Pieauguši aktieri, režisori, mākslinieki. Ja viņiem nebūs šī dzinuļa, tēmas, kaut vai taisot izrādi trīsgadniekiem, tad nebūs arī, kas kurda uz priekšu. Tas arī ir tāds stereo­tips – ai, sataisīs bērniem kaut ko. Tā nenotiek! Tad nav vērts to vispār sākt darīt!

Vija. Tas ir ļoti nopietns darbs, ko mēs darām. Tādu tukšu savārstījumu es nekad nerādīšu bēr­niem. Tas ir nopietni – mēs runājam ar viņiem.

Edgars. Un tā ir ļoti skaista sajūta, ka pieau­guši cilvēki – radoši, interesanti cilvēki – sanāk kopā, lai uztaisītu izrādi bērniem. Un visi ir ie­karsuši tajā, lai izdotos. Tur arī rodas tas spēles prieks.

Vija. Šeit nevar taisīt izrādi un anotācijā uz­rakstīt, par ko tā ir. Respektīvi – tu nedrīksti aiz­plūst nezin kur un nezin kā. Tev jāceļo tā, lai bērns spēj ceļot tev līdzi. Tu nedrīksti teikt – nu jūs vienkārši nesapratāt, tur bija par to un to. Šeit tas nestrādā. Mēs to līniju velkam cauri tā, lai bērns nāk mums līdzi.

Edgars. Bērni ātri piekrīt spēles noteiku­miem, viņi ir pieraduši spēlēties, bet viņiem tie ir jāpasaka diezgan skaidri. Un tas jau nenozīmē, ka tāpēc mēs kļūsim infantilāki vai prastāki. Mēs tāpat varam runāt ļoti gudri, ļoti asprātīgi, ļoti augstā līmenī, bet jārunā ir tā, lai viņš piedalās.

Vija. Mēs viņu nevaram palaist vaļā. Tad viss – viņš ies projām. Piecelsies un pateiks – es negribu.

Edgars. Tā ir ļoti grūta auditorija. Momentā – ja neaizķer, tad viņš neseko. Tad viņš gaida izrā­des beigas, atrod visādus iemeslus, lai aizietu, – čurāt, dzert, gribu mājās. Mazs bērns jau nemāk tā pieklājīgi nosēdēt.

Kā to panākt?

Edgars. Lelles, scenogrāfija – tas ir ļoti būtis­ki. Bieži tās jau sniedz lielu informāciju. Es to sa­līdzinu ar glezniecību. Man izrādēs vajag vismaz četras gleznas. Pilnas ar informāciju. Skatuve jau runā pati. Kāpēc tieši tāda lelle, kāpēc tāds paņē­miens, kāda ir aktiera attieksme pret lelli, vidi. Tas ir diezgan sarežģīts process – to visu iekodēt bildē. Tas ir ilgs laiks, kas paiet, – gads gandrīz, kamēr mēs kopā ar mākslinieku izdomājam visu. Katra sīkākā detaļa ir ļoti pārdomāta, vizuālajā teātrī katrs sīkums uz skatuves ir svarīgs. Ne­drīkst būt paviršība.

Vija. Tas prasa ārkārtīgi lielu darbu. Jo aktie­ris pats nevar izkontrolēt, kā tai lellei jādzīvo, lai skatītājs noticētu, ietu notikumu gaitai līdzi. Tā ir liela sakārtošana no režisora puses. Tur tagad ie­si, tur tagad stāvēsi, tu iesi tur, tu nāksi no turie­nes – tas viss ir jāsakārto kā tāds mazais balets.

Edgars. Aktieriem arī ļoti jāuzticas režisoram, jo ļoti bieži mēs prasām vizuālas lietas, kas nozī­mē, ka aktierim ir jābūt tehniskam. Viņam bieži nav atbildes uz jautājumu, kāpēc tas jādara. Tā­pēc, ka tas vizuāli strādā. Lai tā bilde notiktu, bie­ži sanāk kūleņot, skriet apkārt pa pakšiem, neda­rīt to, ko tu dari, nevadīt pat savu lelli, bet visa komanda uztraucas par kopējo vizualizāciju, kas dod informāciju. Nevis katrs rūpējas par savu lo­mu. Nē, mēs visi rūpējamies par izrādi.

Vija. Jā, tas ir pareizi! Jo bieži jau ir tā, ka tu vienā izrādē spēlē vairākas lomas, veido vairākus tēlus.

Tev jāceļo tā, lai bērns spēj ceļot tev līdzi. Tu nedrīksti teikt – jūs vienkārši nesapratāt

Edgars. Un cik bieži ir tā, ka galvenā loma it kā ir uzticēta man, bet rokas un kājas vada citi aktieri, kas, iespējams, šim tēlam ir pat nozīmī­gāk. Tas ir pulksteņa mehānisms.

Vija. Ļoti nozīmīgi! Tas, kurš tev palīdz pie ro­kām, viņš var tevi riktīgi izsist no sliedēm. Viņš palīdz lomu izveidot, bet, ja izrādē izdara citādāk prātā var sajukt. Bet, redzi, tāds ir tas darbs. Ne­saprotams, kamēr nepamēģini.

Jums ir sajūta, ka pārējā teātra pasaule sa­prot, ar ko jūs šeit nodarbojaties?

Vija. Pasaulē leļļinieki ir ļoti cieši saistīti. Kādreiz teicu – es varu jebkurā pasaules malā aizbraukt, un, ja man būs kāda ķibele, es no­skaidrošu, kur šajā pilsētā ir leļļu teātris, un vien­mēr būšu paglābta. Jo ir šī brālība – tu ieiesi pie savējiem. Bet mēs kaut kad runājām ar profesoru Mareku Vakšeli (poļu teātra kritiķis, leļļu teātra mākslas vēstures speciālists – R. P.), kurš seko lī­dzi, kas šajā jomā notiek pasaulē, ka tā ir pilnīgi visur, arī laikmetīgajā leļļu teātrī – tas tomēr pa­liek kaut kā savrup.

Edgars. Tur ir arī kaut kas skaists – mēs esam tādā pozitīvā nozīmē frīku teātris. Tik ļoti intere­santi – kā cilvēki, kā aktieri. Cik mēs katrs esam individuāls, atšķirīgs, bet mākam kopā sadarbo­ties. Ļauties fantāzijai, kur katra ideja var realizē­ties. Man arī agrāk ir bijis šis jautājums – vai vis­pār vajag leļļu teātri pielīdzināt dramatiskajam teātrim?

Vija. Nevajag! Pilnīgi dažādas, atšķirīgas lie­tas!

Edgars. Es pielīdzinu leļļu teātri kino estēti­kai. Animācija mums ir tuva. Multfilmas, kino.

Kas leļļu teātra režisoram jāņem vērā darbā ar aktieriem?

Edgars. Jābūt pacietīgam. Vismaz man. Es zi­nu, ka nebūs uzreiz rezultāta. Es pat redzu, ka lel­le, ar ko kāds aktieris darbojas, sākumā būs ne­kāda, un tad arvien, arvien, arvien – kamēr tā pēkšņi kļūst dzīva. Tas prasa laiku. Ir jātrenē pa­cietība. Sākumā ļoti bieži paiet laiks, kamēr ak­tieri iebrauc tajā visā, uzķer kaut kādas lietas. Es pats esmu aktieris un viegli saprotu otru aktieri. Citam sanāk uzreiz, cits muļļāsies līdz pēdējam un tad viņam sanāks ideāli. Tāpat kā horeogrāfi­jā – es varu dresēt: galva, roka, plecs, taisni, skats, skats! Un es redzu, ka cilvēks apjūk un mūk pro­jām. Bet varbūt šodien mēs darām kaut ko vienu, rīt jau pieliksim drusku klāt, trešajā dienā vēl kaut ko. Strukturētība ir vajadzīga leļļu teātrī. Un man svarīga ir arī radoša, laba, draudzīga atmos­fēra.

Vija. Kur tad tā nav svarīga… Ar pātagu strā­dājot – tur jau nekā nebūs. Edgars pareizi saka. Es jau pati arī esmu aktrise, bet reizēm aizmirstu, ka viņiem vajag laiku. Man vajag uzreiz gatavu, jo es jau gara acīm redzu, kā tam ir jāizskatās. Par to man ir bijuši ar aktieriem tādi kā konflikti. Un vēl viena lieta, ko es daru, – pamēģinu pati. Es prasu aktierim – izdari to un to. Tad, kad redzu, ka viņš kādu laiku nevar izdarīt, domāju – šito tak var iz­darīt, ko tu tāds tizls tur esi, šito tak var izdarīt, jāiet pamēģināt. Un nevar! Respektīvi – pati pār­baudu situācijas, kad man liekas, ka tas ir tik vienkārši izdarāms. Tā ir mana priekšrocība. Ahā, tātad redzi, ka to tiešām nevar!

Edgars. Man atkal ir bijis otrādi – es pats pat neredzu, bet saku – man vajag tā, lai tā lelle uz­met kūleņus. Un klusēju, jo nezinu, kā to var iz­darīt. Un Miķelis Žideļūns uzreiz iekarst – ko, va­jag? Es tūlīt izdomāšu! Un viņi to izdara! Jo tieši tas, ka ir šie grūtie uzdevumi, aktieriem rada vēl lielāku azartu.

Vija. Galvenais – ir jābūt skaidrībai, uz kurie­ni eju. Kur es vedu bērnus. Tam man jābūt pilnīgi skaidram. Un tad bieži ir tā: aktieri piedāvā – do­māju: nu tādas ačgārnības! Un es saku – pilnīgi izslēgts, šite nebūs! Bet nu lai izmēģina. Sēžu, skatos – cik forši! Der! Saproti? Un manā prātā pilnīgi nederīga lieta – pēkšņi ir!

Edgars. Bet ir ļoti jāzina savs karkass. Jo šāda veida aktieri var tik ātri izsist pamatu zem kājām un aizvirzīt pilnīgi neceļos!

Vija. Pareizi, pareizi! Tev pašam ir jāstāv stin­gri uz kājām.

Edgars. Es uztraucos, baidos iet uz mēģināju­mu, ja nezinu, ko gribēšu panākt. Jo mani mierīgi ar šiem fantāzijas lidojumiem var aizvest nezin kur. Pie pamatlīnijas ir jāturas dzelžaini. Santai Didžui būs divdesmit piedāvājumu vienā mēģi­nājumā. Un tu tikai saki – nē, nē, un nevar jau arī pateikt, lai nepiedāvā vairs. Jo svarīgi, lai viņa ir radošajā procesā. Un pēkšņi viens no divdesmit piedāvājumiem ir pērle! Tā ieguļas, tā aiziet!

Vija. Tie aktieri, kuri daudz piedāvā, ir ļoti, ļo­ti forši, viss radošais process ir foršs, bet tev tur pašam jābūt ļoti stipram. Nedrīkst noiet no slie­dēm. Jo var arī iebraukt auzās.

Edgars. Bet tas ir arī pareizi, ka visi aktieri ir radoši pieslēgušies. Vistrakākais ir aktieris izpil­dītājs. Tā ir nāve!

Vija. Protams! Kad paprasa, kas te jādara… Ej prom! Tev te nekas nav jādara. Ņem rokās lelli un dari – skatīsimies, ko tu vari izdarīt un ko tā lelle var izdarīt. Bet mums aktieri ir ļoti radoši un tie­šām piedalās procesā.

Jūs izbaudāt šo procesu?

Vija. Es nevaru sagaidīt to brīdi, kad varēšu sēdēt un skatīties caurlaidi.

Edgars. Man nepatīk.

Vija. Man atkal patīk. Ka vairs nekas nav jāsa­ka, ka es varu visu noskatīties.

Edgars. Viņi jau tieši prasa!

Vija. Nē, nu pēc tam saku – es jau labi redzu, kas ir nepareizi. Tad jau es gudra, kad viss ir izdo­māts un izdarīts, salikts kopā. Skatos un domā­ju – tā, tā, nu jau iet, te tāds sīkums, tur tāds sī­kums. Skaņa, gaisma. Bet kad vairs nevajag to in­tensīvo domāšanu, kad kūp galva.

Edgars. Man atkal tieši tā intensīvā daļa ir no­zīmīga un svarīga. Nu kā – es deviņus mēnešus auklēju to ideju, staigāju riņķī apkārt, domāju krustu šķērsu, mokos. Un tad caurlaides ir tas brīdis, kad es atdodu izrādi aktieriem. Un tad pa­liek tik drausmīga tukšuma sajūta… Tāda: viss – nu tas vairs nav mans.

Vija. Ā, nu redz kā, tad tev ir citādāk. Es to iz­daru tajās reizēs, kad man smadzenes vairs ne­tur, bet tā ir kāda viena diena. Skatos un domā­ju – ai, pofig, dariet, ko gribat! Viss.

Edgars. Un tad vai nu ieguļas un aiziet, vai… Un ļoti grūti ir uztaisītā izrādē vēl kaut ko mainīt, labot. Tas ir tas, kas ir piedzimis. Kā bērns. Tieši tāds viņš ir. Tur ir tāds debešķīgs faktors – vai nu saliekas, vai nesaliekas.

Bet jums ir bijis tā, ka tas bērns piedzimst un – nepatīk!? Nevarat tomēr līdz galam pie­ņemt, kāds ir sanācis?

Edgars. Ir, jā… Es domāju, ka jebkuram jau ir jābūt arī kritiskam.

Vija. Kritiska pret sevi esmu ļoti. Bet kā lai pa­skaidro to sajūtu… Man nepatīk savas izrādes skatīties, jo es baidos vilties, tā ir tiesa. Bet tā, ka nepatiktu galīgi, kas ir sanācis, īsti nē.

Edgars. Pēc kāda laika man ir tā, ka es pado­māju par tām vecajām izrādēm – ko es tur izdarī­ju pareizi, kāpēc tas strādāja, kāpēc tas nestrādā­ja. Tāda pašanalīze jau visu laiku turpinās.

Vija. Tās izrādes, kur tev drusku gribas acis piemiegt, tur faktiski kaut kas nav «dadarīts». Sa­proti? Es zinu, ka Tīna vienmēr teica, ka viņai kat­rā izrādē ir viena aina, kur viņa iet laukā no zāles. Bija kauns uz to skatīties. Viņa teica: «Bet citādāk es to nemāku uztaisīt.» Velniņos bija tāda pļavas aina – un tad viņa teica: «Šito pļavas ainu, kā tā sākas, es eju ārā no zāles! Un tad atgriežos.»

Atkal atgriezāmies pie Tīnas. Jums ir kādas īpašas pārdomas šajā jubilejas gadā?

Edgars. Kā nekad agrāk mēs šogad ļoti daudz runājam par teātra vēsturi, tas man liekas forši. Tās tēmas gribot negribot parādās. Man pašam tas ir ļoti interesanti. Es uzskatu, ka vispār ir pie­klājīgi zināt teātra vēsturi un cienīt cilvēkus, kuri šeit ir daudz izdarījuši un garus gadus ieguldīju­ši. To vienmēr vajag novērtēt. Gan ar Leģendāro izrādi, gan vispār – šobrīd sanāk ļoti daudz re­flektēt par to, kas šeit ir bijis iepriekš.

Vija. Šobrīd ir tāds pārmaiņu laiks, un tas ir tik saprotami. Bet šeit viss būs labākajā kārtībā, ir jau. Teātris augs un mainīsies, un atkal augs un mainīsies – kā jau tas visus šos 80 gadus ir bijis.

Edgars. Mums bija saruna, strādājot pie Le­ģendārās izrādes, – neviens zālē esošais cilvēks, stādamies aktieros vai kā citādi ienākdams pro­fesionālā vidē, nesaistīja savu vīziju ar šo teātri. Nevienam, nevienam, tāpat kā pašai Tīnai, nav bijusi sākotnējā vēlme būt tieši Leļļu teātrī. Es pats arī – gāju garām šim teātrim. Mana vienīgā asociācija bija tā, kā es bērnībā mammai klēpī gulēju, kamēr brālis skatījās izrādes. Bet tur vai nu tas klikšķis notiek, vai nenotiek. Bet, ja tas no­tiek, tad ir baigi grūti tikt ārā no šitā visa. Tā jau ir narkotika.