Laiks pavērt durvis

Šogad 4. oktobrī Latvijas Leļļu teāt­ris svin savu 80. dzimšanas dienu, organizējot starptautisku meistar­klašu, viesizrāžu un konferences programmu, kurā meklēt turpmā­kās attīstības perspektīvas. Teātra Vēstnesis, atvēlot numura tēmu leļļu teātra pasaulei, ir devis iespēju fiksēt to do­mu, sajūtu un ideju buķeti, ar kādu šīs jomas pro­fesionāļi devušies uz jubilejas svinībām.

Kad kā teātra kritikas maģistrantūras otrā kursa studente savu darbavietu atradu Latvijas Leļļu teātrī, mana aizraušanās ar vizuālā un for­mas teātra pasauli jau bija dzinusi spēcīgas sak­nes, taču vēl nezināju, ka šī savdabā teātra valoda mani nesaraujami sasaistīs uz turpmākajiem 15 gadiem. Nezināju, ka būšu lieciniece tam, kā ne­skaitāmi teātra profesionāļi pirmo reizi ver Leļļu teātra durvis. Kā aktieri, mākslinieki, režisori, mūziķi vai meistari gūst pirmreizējo saskarsmi ar līdz tam nepazītu skatuves mākslas veidu un tad, izejot no teātra, Barona un Elizabetes ielu stūrī nokrata vecos priekšstatus. Teātra galvenais reži­sors Edgars Kaufelds intervijā neslēpj, ka cīņa ar stereotipiem nogurdina un kaitina, un ir pieklājī­gi zināt sava teātra vēsturi un personības. Viņš ir viens no tiem, kurš mērķtiecīgi domājis par jau­nu komponistu un mākslinieku piesaisti Leļļu teātrim, un rezultāti ir redzami – Ance Muižniece apaļā galda diskusijā pulcinājusi gan jau piere­dzējušus, gan jaunākās paaudzes māksliniekus, no kuriem vairāki tieši Edgaru min kā savas «dur­vis» uz leļļu teātra pasauli. Kristīne Jurjāne dalās pieredzē, kā kopā ar darbnīcām atklājusi silikona nepakļāvīgo dabu, savukārt Pamela Butāne stās­ta par mēnešiem ilgajām cīņām, veidojot 1967. gada padomju spirāļu imitāciju.

Iestudējot leļļu izrādi, izaicinājumi jāpārvar ne tikai māksliniekiem un režisoriem, bet arī aktieriem. Iespēju ielūkoties aktiera profesijas aizkulisēs sniedz Daces Vītolas raksts, kurā at­klāta gan prozaiskā, gan liriskā leļļinieka darba puse. Ieskatu tur sniedz arī visu 20 Latvijas Leļ­ļu teātra aktieru aptauja un atbildes uz jautāju­mu, kas šo profesiju padara tā vērtu, lai tai vel­tītu savu mūžu.

Par mūsdienīgas leļļu teātra valodas meklēju­miem Rīgā, Latvijā un starptautiskās meistarkla­sēs esejas formā reflektē un pieredzē dalās reži­sors Edgars Niklasons, kurš nesen kļuvis par Lie­pājas Leļļu teātra māksliniecisko vadītāju. Par leļļu teātra saknēm Liepājā raksta arī Vēsma Lē­valde. Viens no jubilejas konferences organizētā­jiem un lektoriem – lietuviešu teātra teorētiķis un praktiķis Žilvins Vingelis – aicina uz teorētisku izpēti, ko nozīmē vizuālais teātris, par ko daudz domājis doktorantūras studiju laikā.

Domas, pieredze un fakti, kas katrā tekstā fik­sēti no atšķirīgu personību skatu punkta, sāk vei­dot neizskaidrojamas saiknes – kā tādi neironi, kuri, veidojot arvien jaunus savienojumus, dod smadzenēm iespēju tvert un izprast arvien pla­šāku informācijas lauku. Tas sniedz gandarīju­mu – šajā, kā saka Vija Blūzma, savrupajā leļļu teātra pasaulē ir gana profesionāļu, kuri, lai arī katrs savā valodā, tomēr domā par vienu un to pašu. Saruna kļūst iespējama. Tajā var piedalī­ties, šķirot nākamās lapaspuses. Vai ejot uz leļļu teātri – Rīgā, Liepājā vai jebkur citur. Jā, uz leļļu teātri drīkst iet arī bez bērniem, pat ja izrādei nav vecuma ierobežojuma 16+. Kā raksta Edgars Niklasons – «lelles teātra vidē jau labu laiku ir de­vušās starpžanru brīvsolī». Tādēļ priekšstatus par šo teātra veidu vislabāk pārbaudīt praksē. Gan kā skatītājam, gan kā radītājam. Ja vajadzēs, urniņu sagrautiem stereotipiem apņemamies uzstādīt pie atjaunotās Latvijas Leļļu teātra ēkas Krišjāņa Barona ielā 16/18.