Plašajā dzīvības arhipelāgā

Valmieras vasaras teātra festi­vālam dzenot asnus, pilsētā no jauna parādās saliņas, kas tiek īslaicīgi iedzīvinātas, lai spēji uzplauktu un strauji at­kal izirtu, savienojoties ar ze­mi. Man, strādājot Valmieras vasaras teātra festivālā (VVTF) kā brīvprātīgajai, ir iespējams šo procesu tvert arī no tā iekšpuses, iz­jūtot dzīvīgo rosību, kas jaušama ne tikai izrāžu tapšanas vietās, bet arī Bērnu un jauniešu teātra institūtā, starptautiskā īslaicīgās arhitektūras un pilsētvides dizaina vasaras skolā, kā arī Kurtuvē, kur ik vakaru tiekas festivāla mākslinieki, brīvprā­tīgie un reizēm arī skatītāji.

Šogad dzīvība plešas. Gan ģeogrāfiski, festi­vāla notikumiem apņemot Valmieras tālos no­stūrus un pat teritoriju ārpus pilsētas, gan iestu­dējumu tematikas visaptvertībā: no dzimšanas priekškambariem līdz urdošam nāves tuvumam. Astoņas pirmizrādes šāgada programmas direk­tora Reiņa Suhanova vadībā šķetina dzīvības tē­mu, savā dažādībā izceļot tās neizmērāmās ro­bežas. Festivāla vizuālo identitāti radījusi Inga Siliņa, kā dzīvības metaforu izmantojot mālu – materiālu, kas gadsimtiem ilgi uzkrājis dzīvību. Tā precīzi atspoguļo plešanās mērogu un liek do­māt par izrādēm kā mālu mākslinieku rokās. Tā­dēļ šīsvasaras festivālā īpaša vērība piešķirta ra­šanās procesam. Līdzās tam uzmanība pievērsta arī tieksmei dzīvot un izdzīvot, un teju katrai iz­rādei par pamatu kalpo dokumentāli stāsti, kas paredz gan emocionālu pietuvinājumu un bagā­tību, gan iespēju palikt fragmentārā stāvoklī.

DALĪŠANĀS

Valmieras vasaras teātra festivāls ik gadu rada ko­pābūšanas sajūtu. Reti kad valda strikts nošķī­rums – mēs, skatītāji, un viņi – izpildītāji. Siena starp mākslas darbu un pilsētvidi ar tās iedzīvo­tājiem ir tikai knapi jaušama, un arī šogad katrā izrādē ir izteikti jūtama tuvība un dalīšanās ar telpu. Īpaši sirsnīgi un skaudri reizē tas sajūtams Valtera Sīļa izrādē Ik dienas, kur mēs visi kopā – aktieri un skatītāji – apzināmies mūsu atrašanos Valmierā, bet tad ar savas iztēles un skaņu māk­slinieka Viestura Baloža palīdzību iejūtamies tā­dā pašā nelielā pilsētā Ukrainā un kopā ar Jāni Kroni skatāmies uz tās iedzīvotājiem un ieklausā­mies to dzīvesstāstu zibšņos aktiera balss izpildī­jumā. Ļoti nepieciešamo gaišumu šai izrādei sniedz nejaušu garāmgājēju reakcija brīdī, kad tie vēl neapzinās, kur nonākuši, un brīnās, piemē­ram, par cilvēku (ukraiņu aktieri Hrigoriju Bakla­novu), kas viņu priekšā pēkšņi apguļas zemē, vai tad, kad tie saprot, ka kļuvuši par daļu no izrādes.