Bērnu cienīga dauzīšanās

Kādā augusta trešdienas vaka­rā attapos ejam pa Rīgas Zooloģiskā dārza galveno promenādi. Saule sāka slēp­ties Mežaparka priedēs, gaiss spēcīgi smaržoja pēc bērnī­bas un rudens tuvošanās. Un tā, paejot garām flamingo dīķītim, lidvāverēm un tīģeriem, aizceļoju uz kādu zudušu laiku. Jo tieši tā es jutos, skatoties teātra trupas Kvadrifrons ku­kaiņu operu Ērces – muzikālu izrādi visai ģimenei, kas, atbilstoši tematikai, skatītājiem tika izrādīta Zooloģiskajam dārzam piederošā meža pleķītī.

Kad biju maza, ar māsām un radu bērniem veidojām paši savas izrādes. Dejoja kā Dzirnās skoloti brīnumbērni, tā īpaši stīvie un neritmis­kie. Dziedāja arī visi – pat brālēns, kam tantes bi­ja pareģojušas, ka tas nu gan nebūs dziedātājs. Ar tekstu iegaumēšanu mēs aizrāvāmies reti, bet tas šajā gadījumā nav tik būtiski. Sākot ar brīdi, kad ieraudzīju starp kokiem izvietotās izrādes deko­rācijas, un noslēdzot ar labdabīgi pompozo finā­la dziesmu, nepameta sajūta, ka izrādes režisore Paula Pļavniece ar Ērcēm centusies pietuvoties tām ēverģēlībām, kas lielākoties ekskluzīvi pie­ejamas un piedodamas tikai bērniem. Ar šo seci­nājumu nekādā veidā negribu nonivelēt izrādes māksliniecisko kvalitāti, tieši pretēji – esmu pār­liecināta, ka atgriezties pie bērnu iztēles daudz­slāņainības un tīrības ir sasodīti sarežģīti. Kvad­rifrons iztēles kutināšanas un dauzīšanās jautā­jumos nav nekādi iesācēji, bet arī viņiem vēl ir, kur tiekties.