Īsās dzīves un tālie horizonti

Septembrī teju vienlaikus pirmizrā­des notika Jurģa Lūša iestudēju­mam Dullais Dauka, kas ir jaunā režisora debija Latvijas Nacionālajā teātrī (LNT), un Kristīnes Vītolas Verteram – režisores pirmajam ie­studējumam Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). Abus nemiera garus – gan Dauku, gan Ver­teru – ilgas aizrauj aiz horizonta un paceļ augstāk par zemi. Tie ir divi jaunu cilvēku portreti, no ku­riem viens aizpeld bezgalīgo zināšanu jūrā, bet otrs noslīkst ikdienībā.

Abiem režisoriem un abiem varoņiem ir daudz kas kopīgs. Gan Lūsis, gan Vītola jaunie­studējumos atsakās no teksta tiešas pārnešanas uz skatuves. Tā vietā abi uzkāpj uz rakstnieku do­tā motīva viļņa un ceļo ne tikai telpā, bet arī laikā sev saistošā teātra valodā. Abiem režisoriem pie­mīt vilkme pēc sirreālām ainām un maskošanās, kas izsaka varoņu saasināto pasaules izjūtu. Tek­sti, kuros satek dažādi laiki un pieredzes. Butafo­riski skatuviskie risinājumi, lai ar neslēpti teatrā­lu vērienu apdzīvotu savu varoņu iedomu telpu. Vēlme atgādināt, ka pasauli just asāk un filozofis­kāk ne vienmēr ir viegli.

Kā Dauka, tā Verters raugās aiz horizonta un ir nezināmā savaņģoti un neizskaidrojamu ilgu dzīti, nespēdami samierināties ar realitāti. Abi raugās jūrā – vienam tā ir zināšanu, bet ot­ram – emociju jūra. Abus jaunekļus vēl aizvien žņaudz nabassaite, kas vieno ar māti, – vienam tas ir kamolā satīts likteņa pavediens, kas pār­trūkst, otram – telefonaparāta skruļļainais vads, kas atgādina mātes dotās mācības. Ne­vienam no viņiem līdzās nav tēva. Abiem ir tra­ģisks gals. Taču katra režisora attieksme pret to ir atšķirīga.