Vējš aizvelk visas pēdas

Ineses Mičules iestudētā izrāde šķiet iz­augusi no Alberta Bela romāna skaistā­kās un traģiskākās metaforas – plūstošās smiltis lēnām atdod virszemei senā kur­šu karavīra mirstīgās atliekas, slāni pa slānim atklājot skatieniem bijušo godī­bu, greznību un drosmi, bet saule un vējš bojā gājušo varoni turpat pēcteču acu priek­šā sabirdina pīšļos. Pagātne, tāpat kā vēsture, tās apzinātā un definētā versija, ir saprotama un sa­jūtama tikai īsu mirkli, pirms to izārda mūsu ta­gadnes vēji un konteksti. Nav vienas patiesības un vienas vēstures visiem laikiem. Un tieši tāpēc, man liekas, režisori vada kaislība notvert šo pa­gātnes un tagadnes saskares mirkli, izprast tā pa­tiesību un varbūt saskatīt tajā kādu nozīmīgu vēs­tījumu nākotnei. «Treju laiku mana dziesma» – kā Raiņa spēlmanītim Totam. Jo pēc novatoriskā uz­veduma Jāzeps un viņa brāļi Valmieras teātrī var teikt, ka režisore Inese Mičule savos iestudējumos tiecas pēc Raiņa mēroga. Tas raksturīgi arī Latvi­jas Nacionālajā teātrī tapušajam jaunuzvedu­mam, kurš pēcdomām atstāj ļoti svarīgus jautāju­mus.

SKATUVES VALODA UN DZĪVĪBAS VALODA

Bela romāna dramatizējumu veikusi Lelde Stum­bre. No daudzkārtnās, sižeta ziņā fragmentētās prozas izveidots viendabīgāks stāsts, kura centrā ir skolotāja Kuroņa Sīzifa cienīgie mēģinājumi saliedēt kuršu mares iedzīvotājus, lai apturētu pašu alkatības dēļ izkustināto Sventes smilšu kā­pu. Tomēr arī dramatizējumā ir saglabāts epis­kais pamats – lielākoties dialogi nav sarunas, bet paralēli monologi. Cilvēki runā cits citam garām, nedzirdēdami sarunu biedru un ignorēdami viņa viedokli. Starp viņiem nav pretišķību – ir novēr­šanās. Līdz ar to uz skatuves konflikts izvēršas ne tik daudz starp dažādi domājošiem ļaudīm kā starp cilvēkiem un Sventi – telpas un laika jeb ne­novēršamas mainības iemiesojumu.