Teātris ar pašapziņu

Pateicoties Paulas Pļavnieces iniciatīvai, notika divu režisoru saruna audio formātā par Daugavpils teātri, kurš viņus vieno jau vairākus gadus. Režisors Juris Jonelis Daugavpils teātrī iestudē izrādes kopš 2012. gada: Edvarda Vulfa Līnis murdā (2012), Laura Gundara Dabaseibys pūddarneica jeb Viņa debešķības Laimesciema podniekdarbnīca (2014), Alana Eikborna Kā tā otra puse mīl (2014), Lopes de Vegas Apķērīgā mīlniece (2015) – režijas kopdarbs ar Oļegu Šapošņikovu un Danielu Busato, Mana pils – Daugavpils (2016) – darbs ar aktieru kursu, tika izrādīts festivālā Telpa – Daugavpils, Agneses Rutkēvičas Purva bridējs(-i) (2017, pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles motīviem), Annas Brigaderes Raudupiete (2018), mūzikls Kunga cirtēji (2020, pēc Andreja Upīša stāsta Sūnu ciema zēni motīviem) – valstī izsludinātā ārkārtējā stāvokļa dēļ vēl nav notikusi iestudējuma pirmizrāde, kas bija paredzēta 27. martā. 

Savukārt Paula Pļavniece iepazinās ar Daugavpils teātri festivāla Telpa – Daugavpils laikā 2014. gadā. 2015. gadā atgriezās Daugavpils teātrī, lai iestudētu  Agneses Rutkēvičas Svešos svētkus, un kopš tā brīža viņas režijā Daugavpils teātrī tapuši vairāki Justīnes Kļavas lugu iestudējumi: Šinelis un Šinelis (2016, pēc Nikolaja Gogoļa stāsta motīviem), Jubileja ‘98 (2017), Lutišķi. Simtgade (2018), Tas, ko mēs nedzirdam (2019). 
Janīna Ivanova, Daugavpils teātra sabiedrisko attiecību vadītāja 

Paula Pļavniece. Kā tu nonāci Daugavpils teātrī, un cik sen tas bija?

Juris Jonelis. Ja nemaldos, pirms kādiem astoņiem gadiem. Oļegs  Šapošņikovs atbrauca pie manis uz Rīgu un jautāja, vai negribu kaut ko iestudēt Daugavpilī. Tad es iestudēju tur Līni murdā. Manuprāt, viņš pats tobrīd bija nesen ienācis Daugavpils teātrī. Sapratu, ka tur notiek lielas pārmaiņas. Esmu ievērojis, ka, kopš viņš ir ienācis Daugavpils teātrī, ar katru gadu tur viss iet uz augšu. Vismaz tad, kad iestudēju, redzu, kā aktieri mainās, kā viņi pašizglītojas. 

Paula. Jā, tā nav vienā dienā veikta revolūcija, bet mērķtiecīgs, pakāpenisks ceļš. Es pamanu tajā tādu nenogurstošu pacietību. Ja arī kaut kas brīžiem nesanāk kā gribas, tu redzi, ka tiek iets uz konkrētu mērķi. Tas ir apsveicami.

Juris. Man bija veiksme ar Oļegu sastrādāties pie izrādes Apķērīgā mīlniece. Mēs bijām trīs režisori – trešais bija no Spānijas. Īstenībā biju ļoti pārsteigts, domāju, ka tas būs traki, bet es uzreiz ar viņu atradu kopīgu valodu. Mani ļoti patīkami pārsteidza tas, ka viņa mēģinājumos visu laiku ir gaiša un pozitīva atmosfēra. It kā jokojas, bet tajā pašā laikā nopietni dara, disciplinēti, bet ar humoru. Varbūt tas tāds materiāls bija, tāpēc viņam gribējās radīt to īpašo atmosfēru. Bet man šķiet, ka teātra vadībai tādai attieksmei ir jābūt – kad ir grūti, tu spēj kaut kā motivēt kolēģus. Kad tu atnāci uz Daugavpils teātri?

Paula. Es tur nonācu pirms pieciem gadiem. Mans kursabiedrs Georgijs Surkovs bija uztaisījis jau vienu izrādi Daugavpils teātrī un izdomāja, ka grib taisīt festivālu Telpa – Daugavpils. Viņš uzaicināja mani. Es biju tikko pabeigusi akadēmiju, un man nebija nekāda priekšstata par Daugavpils teātri. Pilsētā biju skolas ekskursijā vienu reizi. Festivāls notika Daugavpils cietoksnī, hospitālī. Mani tā telpa ārkārtīgi suģestēja: tā smarža, kā tur izskatījās. Tas radīja milzīgu azartu. Tur bija jāizlozē spēles telpas, un es izlozēju kapelu, kas bija vislabākā no visām. Tad mēs sākām strādāt pie tā gabaliņa, acīmredzot tas gana veiksmīgi sanāca, jo, pirms es devos uz Rīgu, Oļegs prasīja, vai man ir kāda interese, un es teicu: «Jā, padomāsim, parunāsim!» Tā vārds pa vārdam tas notika.

Juris. Bet ko, tavuprāt, tas festivāls deva teātrim?