Par viņiem!

Kur mūsu Karels Čapeks?! Par viņiem varētu rakstīt stāstu stāstus no cikla Kā tas notiek, smejoties caur asarām, kas birst priekā un aizkustināju­mā. Par to, kā viņi spēlē, līz­dami uz vēdera aiz sīkajām dekorācijām, vai četrrāpus, lai tas, ko publikai jā­redz, būtu redzams tieši īstajā vietā un īstajā ap­jomā. Kā viņi stundām tur rokas paceltas, izturī­bas ziņā sacenšoties ar kopkora diriģentiem. Kā viņi runā kādas būtnes tekstu, kamēr paši ir vēl cita radījuma kājas vai aste. Kā viņi pārtver cits ci­ta funkcijas un strādādami gandrīz dejo, precīzi kā desmitunvairākkājains tango pāris saglauzda­mies un tīdamies, bet nepārkāpjot strikti no­spraustas robežas un netraucējot partnerus. Kā viņi dzīvo tēlu dzīvi, palikdami skatienam nesa­sniedzami, kā darbojas ar balsi, kā vienā žestā spēj ielikt raksturu un padarīt trauku mazgājamo sūklīti par personību, kā…, kā… un kā… Viņi ir pavisam īpaša mākslinieku nošķira un kopība. Leļļinieki. Un tas skan lepni.

Šis žurnāla laidiens tapa vienlaikus ar Latvi­jas Leļļu teātra gatavošanos 80 gadu jubilejai. Tā­pēc izpaliks recenzija par svētku iestudējumu Le­ģendārā izrāde un atskats uz starptautisko konfe­renci Laikmetīgais (leļļu) teātris. Kurp doties?. Toties numura Tēmu veltījām leļļu teātra mākslai kā īpašam fenomenam, bet Latvijas Kultūras akadēmijas studenti centās vismaz vārdos re­konstruēt vienu no latviešu leļļinieku spožāka­jiem sasniegumiem – koncertuzvedumu Interlel­lis–67.

Teātra jubilejas vakaru atklāja jau pieminētā Leģendārā izrāde, kurā gabaliņi no Interleļļa mi­jās ar ainām no režisores Tīnas Hercbergas dzīves un pašu aktieru pārspriedumiem par to, kas īsti ir viņu māksla un kāda tai vispār jēga. Un starp daudzajām intermēdijām bija arī trīs gurķu uzru­na… kritikai. Ar lūgumu – jo gurķi jau nav aktieri, kam būtu neērti lūgt, – rakstīt par leļļu teātri un solījumu, ka tos, kuri, nenobijušies no liktenīgā vārdu savienojuma «leļļu teātra specifika», to da­rītu, turpmāk izrādēs neapcels.

Mīļie gurķi un tie, kas aiz jums stāv! Mēs to darīsim. Ne tikai aiz bailēm vai tāpēc, ka grūti at­teikt gurķiem, bet arī tālab, ka tas ir – nesmejie­ties! – profesionālismu kutinošs izaicinājums, un vēl arī tāpēc, ka mums taču tikpat jāved šurp bēr­ni, krustbērni un mazbērni. Kas cits, ja ne jūs, pirmie viņus pieradināsiet pie teātra uz mūžu vai arī novērsīsiet uz visiem laikiem.

Daudz laimes dzimšanas dienā un sezonā! Par jums!

Teātra Vēstneša vārdā

Edīte Tišheizere,

Galvenās redaktores pienākumu izpildītāja