Reivu Sprīdītim

Dodoties uz eksperimentālās mākslas festivālu Optižūns, kas jau septīto gadu norisinājās Ērgļos, Pārsteigumkalnā, radās sajūta, ka tuvojas kaut kas mistiski intriģējošs. Ejot augšup pa kalnu uz festivāla teritoriju, prātā nāca dažādas domas, starp kurām izdevās atcerēties arī festivāla izvēlēto tēmu «Laimi apjukušajiem», kas šogad veltīta Annas Brigaderes lugai Sprīdītis. Tas sasaucās ar gājienu augšup kalnā, tālumā dzirdot līdz galam nesaklausāmas skaņas, kas aicināja gluži kā maldugunis un ļāva iekļūt Sprīdīša «laimes meklējumos».

Festivāla Optižūns idejas autore ir jaunā scenogrāfe un mākslinieku kolektīva Grāfienes dalībniece Marianna Lapiņa, kura to radījusi kopā ar saviem domubiedriem: Viju Annu Moori, Ildzi Jurkovsku, Paulu Slaviku, Ievu Lapiņu, Keitiju Lismani, Annu Lapiņu, Elzu Siliņu, Raivo Mihailovu, Terēzi Tīnu Turkupoli, Markko Tensonu Sunni, Mārtiņu Aldiņu u.c.^[1] Festivāls ir īstā vieta un iespēja dažādu nozaru māksliniekiem satikties, izrauties no ikdienas realitātes un eksperimentēt.

Optižūnā dabas daudzveidība mijiedarbojās ar visdažādākajām mākslas formām un izpausmēm – programmā tika iekļautas performances, koncerti, kustību un teātra izrādes, video fragmenti un vides objekti – viss, ko mākslinieki radīja rezidencē Žūns nedēļu pirms festivāla. Šajā gadā bija redzami mākslinieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Itālijas un Japānas. Katrai no mākslinieku grupām tika piešķirts konkrēts teksta fragments, no kura izrietoši bija jāveido mākslas darba koncepts. Teksta fragmenti atrodami festivāla «mazajā vārdnīcā apjukušajiem» ar 25 šķirkļiem, ko sastādījis šī gada festivāla dramaturgs Roberts Vilsons. Vārdnīca programmiņas formātā visai laikmetīgā un ironiskā veidā veda cauri festivāla norisēm, raksturojot parādības un jēdzienus, kas saistīti ar Sprīdīti.

Dabas scenogrāfijā

Ērģļu teritoriju un neskarto dabu varētu skatīt kā iespaidīgu scenogrāfiju un fona elementu visiem festivāla notikumiem. Tā vizualizēja apkārt notiekošo un lieliski saplūda ar mākslinieku radītājām vides instalācijām un objektiem, kuri veidoti katram piešķirtā lokācijā. Izkļūstot no ierastās pilsētvides un saskaroties ar nepieradināto dabu visās tās izpausmēs, šķita, ka sāka pazust spēja orientēties laikā un telpā. Caur mežiem, pļavām, purviem ieplūda apjukuma sajūta, kas šogad veiksmīgi apspēlēta arī festivāla galvenajos motīvos.

Festivāla programmas iesākumā bija jūtams uzsvars uz skaņu un tās mijiedarbību ar apkārtni, kuras laikā skatītāji pamazām varēja iejusties Optižūna atmosfērā un saplūst ar dabu. Visvairāk to izdevās izjust apvienības Organic Flux ensemble (LV) koncertā, kas iedvesmota no dažādu tautu tradicionālās mūzikas un veltīta savstarpējiem meklējumiem starp cilvēku un tā saikni ar dabu. Noskaņu turpināja ārzemju un latviešu mākslinieku kopīgi veidotā dzejas un mūzikas kompozīcija Flower Talks: Eight Moons, kas, māksliniekiem slēpjoties, pakāpjoties un ejot cauri apmeklētāju pūlim ar dažādiem instrumentiem, radīja atvērtas pasaules izjūtu un ļāva sajust citus, reizē esot ar sevi.

Ērģļu teritoriju un neskarto dabu varētu skatīt kā iespaidīgu scenogrāfiju un fona elementu visiem festivāla notikumiem.

Festivāla programma no skaņas pārgāja kustībā, un apmeklētāji dažādos ritmos plūda no objekta uz objektu, no performances uz performanci. Programmu bija iespējams piedzīvot lineāri, nebaidoties saskarties ar FOMO^[2], vai tieši pretēji – nesekot festivāla dramaturģijai un vienkārši ļauties. Vēl iedarbīgāk un meditatīvāk to varēja just mirkļos, kad performanti paši saplūda ar dabu un apmeklētājiem, netraucēti gāja tiem garām un tvēra mākslas procesu. Tas bija jūtams arī brīdī, kad māksliniekiem pēc performances tika lūgts pieteikt nākamo mākslas notikumu, bet viņi, šķiet, līdz galam nebija informēti, kas pēc kā notiks. Tas radīja zināmu apjukumu, bet, varētu teikt, ka maldīšanās tēmai pat piestāvēja.

Tālāk festivāla noskaņā un patvērumā ieveda laikmetīgās mākslas apvienība PAMA (LV) ar saucieniem un ceļojuma atmosfēru performances un vides objekta formā. Gribas to iztēloties kā kopīgu apmaldīšanos mežā vai meditāciju ar radošiem meklējumiem, kas ieskauta bērzu birzī, bērzu arkās, no bērziem veidotā iglu mājiņā un no plastmasas tamborētā sniegpārsliņā. Pēc tā nākamo patvērumu varēja meklēt šķūnī, raugoties lietuviešu režisores un video mākslinieces Karolinas Nadzeikaites atmiņu kolāžu īsfilmā. Kopumā ik pa brīdim radās sajūta, ka ir nepieciešams kaut kur patverties – vai tā būtu koka mājiņa, lietusmētelis vai tikko izveidots vides objekts.

Izsolītās atmiņas

Apvienība Zaļknābji, ko veido Gusts Ābele, Eleonora Balode, Anastasija Šiklova, Roberts Reikmanis, Annija Zemīte, Estere Anna Dundure, Elza Viktorija Zorgevica festivālam radīja izrādi Mans vectēvs – Sīkstulis, kas tika balstīta senioru stāstos un ironijā par priekšmetu pārmērīgu kolekcionēšanu, saistot to ar sentimentu un personiskām atmiņām. Izrāde precīzi raksturoja festivāla motīvu un veiksmīgi iesaistīja publiku, aicinot apmeklētājus piedalīties «sīkstuļu izsolē», kurā par pāris centiem bija iespējams iegādāties priekšmetus, kas kādam varēja šķist mazvērtīgi vai nevērtīgi, bet kādam asociēties un atgādināt vectēvu, vecmāmiņu vai kādu citu sen nesatiktu radinieku. Tas lika domāt par atmiņu kolekciju, ko veidojam savos skapīšos, kumodēs vai viesistabās un tikpat lielu atmiņu gūzmu, kas tiek izsolītas, izmestas vai atdotas.

Izrāde bija performatīva, muzikāli izklaidējoša un lieliski piestāvēja festivāla norises vietai (to būtu grūti iztēloties, kur citur), bet reizē radīja dzīvu sajūtu un lika aizdomāties par to, kam patiesībā pieķeramies. Vai mēs esam tie, kuri veido personifikāciju lietām vai tāda patiešām eksistē? Un kā 21. gadsimtā vienlaikus saglabāt minimālismu, sentimentu un atmiņas par tuviniekiem?

Vai mēs esam tie, kuri veido personifikāciju lietām vai tāda patiešām eksistē?

Savukārt blēžu apvienība Briežrags (LV), kuras sastāvā ir Katrīna Milta, Madara Grāpe un Elizabete Kokarēviča performancē Pamāte nostalģisku atgriešanos bērnībā radīja, spēlējoties ar absurdu, vārdu spēlēm un spilgtiem izteiksmes līdzekļiem. Tika izmantota paštaisīta ūdens šļūtene, motorzāģis, panku frizūras, plakāti ar Donu, Edu Šīranu vai norādēm skatītājiem, ironiski apspēlējot manifestācijas dažādās izpausmes un ieejot terapeitiskā procesā. Visu vakaru pēc tam galvā skanēja «si si mai beibe», «don don dere, dere dere don don», atceroties plaukstu spēles no bērnības, kas vizualizē sajūtu par sevis agrāko versiju.

Saplūstot un patveroties

Zirgu pļavā, skatītājiem sēžot cirka arēnas formā, bija iespējams piedzīvot laikmetīgās dejas kompānijas SIXTH – Līva Apšeniece, Emīlija Berga, Roberta Gailīte, Edvards Kurmiņš – veidoto kustību izrādi jeb apziņas modrības praksi “Pulss”, kuru radīja SIXTH horeogrāfi Ģirts Dubults un Līva Apšeniece, sadarbībā ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Justīni Jasjukeviču un komponistu Dāvi Grīnhofu. Iestudējums, aplūkojot kustības un ritma mijiedarbi, pieskārās tādām tēmām kā apziņas stāvoklis, miers, jušana un precīzi pietuvojās vārdnīcā sniegtajam jēdziena «sils» raksturojumam: «[..] pagātnes čukstiem saplūstot ar vēja šalkoņu, saklausāmi aizgājušo paaudžu stāsti un, liekot plaukstu uz akmens starp viršiem, brūklenēm, ķērpjiem, var sataustīt gadsimta pulsu.» Apmeklētājiem caur smilgām un smiltīm bija jālūkojas uz vienotu dejas notikumu, kas ievilka ar savu ritmiskumu, impulsiem un kustībām. Tās atgādināja skrienošus un brīvību alkstošus savvaļas zirgus, kas tērpti dabiskos toņos un cenšas saplūst ar apkārtni, kas, šķiet, bija arī festivāla apmeklētāju patiesais uzdevums.

Jaunības avangardā

Dienas otrajā pusē bija vērojamas avangardiskākas un alternatīvākas performances, kas apmeklētājiem sniedza pavisam citu sajūtu šķautni un pieredzi. Šķirstot vārdnīcu un apstājoties pie šķirkļa «nāve», jāattopas režisora Roberta Daubura performatīvajā koncertā Šīs nav Asins kāzas, kas ir visai tieša atsauce uz Vladislava Nastavševa Asins kāzām, bet tai pat laikā, kā jau minēts, tām īsti ar to nebija nekāda sakara, lai gan noskaņa brīžiem bija līdzīga. Radītā performance par attiecībām un šķiršanos bija dzejiska, emocionāla un avangardiski destruktīva. Galvenie performanti – Elīza Dombrovska un Gustavs Loris –, iesākumā izliekoties par ārzemniekiem un komunicējot tikai angliski ar franču/vācu akcentu, pēkšņi it kā pārsteidza, kad latviešu valodā sāka lasīt dzeju. Izmantojot automašīnu, kas simbolizēja bijušo un tika pakļauta ātrumam un destrukcijai, tika radīta kopīga pašterapija, kurā katram bija iespēja izlādēties. Tā bija ironiska un melanholiska izlaušanās ar Elīzas Dombrovskas libretu un Ildzes Jurkovskas scenogrāfiju, ļaujot poētiskā un emocionāli sakāpinātā veidā atbrīvoties no liekā.

Arī jaunie skatuves mākslinieki – Nellija Spūle, Rodrigo Struka, Jānis Golubovs, Esmeralda Usas, Anastasija Čornaja, Poļina Filippova, Anna Marija Puķe – ļāvās avangardam darbā Paldies!, radot eksperimentālu, atkailinātu un visai baisu jaunības maksimālisma apliecinājumu, kas atklāja kustības dažādās formas. Taču radošā un starpdisciplinārā mākslinieku apvienība +K+M+B (LV), kuras sastāvā ir Kristians Brekte, Modris Svilāns un Māris Butlers ar koncertu Stabule ieveda tumsas pasaulē, apvienojot visas laikmetīgās mākslas izpausmes un ievedot psiholoģiskā neērtībā. Savukārt kontrastā iepriekš minētajam aktrises Madaras Kalnas un mākslinieka Raivo Mihailova performance ar nosaukumu Mājas bija atsvaidzinošs un mierīgi patīkams mirklis pirms festivāla noslēguma. Mākslinieki runāja par attiecībām, dziedāja dziesmas, rāpās kokos un ēda spageti, uzburot ikdienas vizualizāciju un minimālisma skaistumu.

Festivāla noslēgumā apmeklētāji varēja savienoties reivā, kurā dominēja latviska noskaņa, apspēlējot Sprīdīti, Kapteini Reini u.c., tos miksējot ar tehno mūziku, kas radīja nedaudz citu realitāti un nostalģisku utopiju. Taču pēc noslēguma afteržūnā bija iespējams baudīt skaņu performances un DJ setus vides objektā Difuzaurs, kas atceļoja no Jaunā Rīgas teātra izrādes Ciniķi scenogrāfijas, ko veidojusi māksliniece Monika Korpa (Monika Pormale).

Kopumā festivāls vēstīja par satikšanos, radīšanu un prāta atvērtību. Programma bija intensīva, piepildīta un dažādu žanru aptveroša, taču bija arī brīdis padomāt, vai drīzāk nedomāt, ļaujoties dabas piedāvātajiem elementiem un kopējai meditācijai.