Distopiska nākotne un vientuļi varoņi

Šekspīra festivālam Polijas pilsētā Gdaņskā šogad bija 27. sezona – pirmās Lielā Barda izrādes te notika 1993. gadā. No nelieliem ikgadējiem pasākumiem izaugušais festivāls kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas teātra notikumiem. Arī pilsētai tas ir tik svarīgs, ka 2014. gadā tika uzcelts Šekspīra teātris, kas reizē darbojas kā producēšanas centrs un unikālu spēles laukumu komplekss – lielajā zālē ir gan mūsdienu skatuve, gan iespējas to transformēt līdzīgu «Globusam», pat atvērt griestus, lai būtu pilnīga analoģija ar Elizabetes laika angļu teātri. Gdaņskas festivāls ietilpst Eiropas Šekspīra festivālu apvienībā.

Ikgadējo programmu veido vairākas plūsmas: poļu teātra jaunāko Šekspīra iestudējumu sacensība par Zelta Jorika balvu; Shakespeare OFF – ar festivāla naudu atbalstīti neatkarīgo mākslinieku un producentu grupu uzvedumi, kuros Šekspīra lugas pārveidotas atbilstoši laika kontekstiem; un debitantu konkurss par Jaunā Jorika balvu, kurā piedalās nesenējie studenti, kuri pirms tam iesniedz pieteikumus institucionālajos teātros skiču radīšanai, ko tad festivāla laikā vērtē starptautiska žūrija. Turklāt paralēli notiek arī ārzemju izrāžu programma, kurā piedalās gan slavenības un teātri ar Eiropas vārdu, gan jaunas un nezināmas mākslinieku apvienības. Starptautiskā žūrija ir iespaidīga – tajā darbojas Holland festival direktore Emīlija Ansenka (Emily Ansenk), kādreizējā Needcompany vadītāja, Eiropas Teātra festivālu asociācijas līdzpriekšsēdētāja Inge Koistermansa (Inge Ceustermans),  Krakovas Vecā teātra direktore un ilggadēja Poznaņas festivāla Malta kuratore Dorota Semenoviča (Dorota Semenowicz). Gdaņskas festivāla reputāciju uztur arī daudzie poļu un ārvalstu kritiķi, kas to regulāri apmeklē un analizē.

Līdztekus četrām iestudējumu programmām skatītājiem un kritiķiem domāta arī piektā – pārrunu programma, pēc izrādēm notiek diskusijas ar izrādes veidotāju un aktieru piedalīšanos. Tādēļ pilsētā var satikt, teiksim, Deklanu Donelanu vai Gžogožu Jažinu, kuru izrādes piedalās starptautiskajā programmā. Visu programmu iestudējumi var piedalīties konkursā par pašu interesantāko Šekspīra skatuvisko risinājumu – uzvarētājs saņem īpašo balvu Prospero grāmata. Divās dienās var paspēt noskatīties kādas piecas izrādes, taču pilsētā notiek arī videoizrādes, lekcijas, meistarklases, laboratorijas, diskusijas, hepeningi un, protams, darbojas festivāla klubs.

Hamleta pēdējais maratons

Šāgada ārzemju programmā uz Lielās skatuves tika spēlēts Hamlets, ko britu režisors Deklans Donelans iestudējis Rumānijas pilsētas Krajovas Nacionālajā teātrī un Divpadsmitā nakts, ko polis Gžegožs Jažina uzvedis Horvātijā, Zagrebas Jaunatnes teātrī.

Deklans Donelans (Declan Donnellan, 1953) savā radošajā mūžā daudzkārt iestudējis Šekspīru, taču reti atgriezies pie reiz jau uzvestas lugas. Nesenais Hamlets ir viens no izņēmumiem, ko režisors iestudējis, izmantojot pieredzi, kas sakrājusies turpat 50 gados kopš iepriekšējā uzveduma. Donelana pastāvīgais scenogrāfs Niks Ormerods radījis vienotu telpu, kas diktē varoņu kustību un darbošanos noteiktās līnijās. Uz skatuves atrodas divas ķeblīšu rindas: darbības personas sēž aci pret aci – it kā tā būtu kāda spēle uz dzīvību un nāvi, un uzvarēs tas, kurš nonāks pie finiša. Skatītāji arī sēž divās rindās – varoņiem aiz muguras. Nobendētais karalis – vai viņa gars – nepārtraukti atrodas uz skatuves: iespējams, ka šī nāves šaha partija tiek spēlēta tieši viņam kā galvenajam skatītājam. Viņa brālis Klaudijs ir krietni jaunāks, gandrīz vai Hamleta vienaudzis. Poloniju spēlē aktrise, kuras fiziskā forma padara viņas kustības neveiklas, bet tas tikai pasvītro ļaunumu, ko izstaro šī slepkavas draudzene.

Donelanam īpaši svarīga ir teātra, spēles, izlikšanās tēma, tāpēc klejojošo aktieru bariņa – pietiek ar trim – parādīšanās iedarbina neapturamu nāves mehānismu. Pirms Ģertrūde tiekas ar dēlu, Polonijs iegrūž viņai rokās pistoli, un tā viņu pašu arī padarīs par pirmo ēdienu tārpu mielastā. Izrādes ritms ir nevienmērīgs, saraustīts, brīžiem Donelans izmanto savu iemīļoto paņēmienu, kad ainas pārklājas un aktieri, vēl spēlēdami, jau vēro nākamā skata sākumu.

Šajā Elsinorā Hamlets ir absolūti vientuļš. Horācijs ir izslēgts no spēles, apkārt ir tikai ienaidnieki un nodevēji, princim nav, uz ko paļauties. Tāpēc izrādes atrisinājums notiek pilnīgā klusumā – pēc Ofēlijas nāves Hamlets ir kļuvis kurls, zaudējis justspēju un jūtas, palicis vienīgi naids pret tēva slepkavu un mātes pavedēju. Tikai atriebes zvērests vēl notur Hamletu pie dzīvības – kā maratonistu, kam jāaizvelkas līdz finišam.

Paaudzes apjukums

Gžegožs Jažina (Grzegorz Jarzyna, 1968) ir viens no tiem režisoriem, kas 21. gadsimta sākumā būtiski atjaunoja poļu teātra valodu, ilgus gadus bijis Varšavas TR (iepriekš Rozmaitości – Daudzveidības teātra) mākslinieciskais vadītājs. Šo posteni viņš pameta 2022. gada vasarā pēc ilgām diskusijām par teātra vadīšanas paņēmieniem. Droši vien daudzus poļu skatītājus interesēja režisora turpmākā darbība, tāpēc Piekrastes (Wybrzeże) teātra Lielā zāle bija pārpildīta.

Viņa interpretācijā Divpadsmitā nakts jeb Kā jums tīk pārvērtusies par ballīti, ko rīko bagāts laulātais pāris Orsīna un Olivio (sākumā varoņi ir apmainījušies vārdiem, vēlāk notiks vēlreizēja apmaiņa un dzimumu spēlītes). Viesi ieradušies viesnīcā ar vilinošu nosaukumu Pāris soļu līdz paradīzei, un tās pārvaldniece Malvolija ir gatava izpildīt katru viesu vēlēšanos. Tomēr arī viņu pārsteidz nesagatavotu viesu iedoma – pārģērbšanās spēle, kurā visi maina tērpus un dzimumu. Olivio pārvēršas par Olīviju, viņa kalps Mario – par Mariju, Tobija par seru Tobiju, Andrea – par Endrjū. Bet Orsīna – par Orsino, kurš šajā dīvainajā vietā sastop vēl dīvaināku personu, androgīnu Cezāriju, kas atzīstas, ka viņā vienlaikus sadzīvo gan brālis, gan māsa.

Ballīte pāraug orģijā, kurā cits citam  dzen pēdas un sapiņķerē attiecības, ko pēc tam vajadzēs pārcirst, un kopējā seksuālā spēlītē tiek ievilkts un neganti izjokots arī Malvolio. No rīta brokastu laikā varoņiem vārda tiešā nozīmē atveras acis, un viņi ierauga paši sevī to, kas gadiem slēpts. Tā ir spēle spēlē, vērtību pārvērtēšana, kas maina spēku samēru. Un tikai Malvolijas ciešanas ir īstas. Režisors uzrakstījis beigu monologu, kurā viņa atzīstas, ka gadiem strādādama viesnīcā, ir pieredzējusi visdažādākos viesus, ir skatījusi mīlestību, kaisli, nodevību, vardarbību, greizsirdību, laimi, bet nekad nav jutusies tik apjukusi, nespēdama saprast tagadējos klientus. Nakts, kuras laikā viesi mainīja ne vien paradumus, manieres, tērpus un dzimumus, bet arī savu būtību, liek šaubīties, vai viņa vispār kaut ko saprot šajā pasaulē. Tāpēc viņa nolēmusi pamest darbu, kuram veltījusi pusi dzīves, un viņai pašai nepaliek nekas –  nav ne ģimenes, ne bērnu, ne nākotnes plānu. Droši vien šāda pilnīga apjukuma izjūta ir pazīstama daudziem māksliniekiem, kuru jaunības zīme bija Berlīnes mūra sagraušana.

Vēl viena ārzemju programmas izrāde Hamlet Double Bill, angļu un itāļu aktieru kopdarbs, notika ārā, Šekspīra teātra iekšējā pagalmā. Trīs aktieri, daži samta aizkariņi, angļu un itāļu mēles un ielas teātra valodā izstāstīts stāsts. Pusstundu garais Hamleta vēstījums paredzēja gan skatītāju iekļaušanu, gan nelielu sadzīves ainiņu izspēli, vairākkārtēju monologa «Būt vai nebūt» atlikšanu, dziesmas un dejas, pārģērbšanos un komiskus monologus. Otras pusstundas laikā tas pats tika celts priekšā kā liriska balāde ar plašākiem Šekspīra teksta citātiem, kuros tāpat bija gana pašironijas un izjokošanas.

Jaunā Jorika cerības

Vēl par diviem debitantu programmas darbiem, ko jaunie autori bija radījuši tieši festivālam. Romeo un Džuljeta f**k up zemē ir mēģinājums pārcelt jauno mīlētāju traģēdiju uz kādu distopisku nākotnes Poliju, kur visi strādā burtiski no zvana līdz zvanam un atpūšas saskaņā ar reglamentu. Kur uzraugs aizkadrā runā repu, bet varoņi savas jūtas izdzied. Tomēr Šekspīrs arī netiek apiets, jo varoņi lasa romantisko mīlas traģēdiju.

Savukārt Sapnis vasaras naktī ir stundu gara izrāde, kurā lugas notikumi tiek skatīti vienas varones – Titānijas – acīm. Jauna sieviete, kas tikko skatītāju acu priekšā apprecējusies, cerot uz laimīgu dzīvi, attopas bezizejā, no kuras cenšas izrauties, paļaudamās tikai uz pašas spēkiem. Lugas varoņi kļūst gan par kāzu viesiem, gan par Titānijas pagātnes rēgiem, gan viņas sapņu tēliem.

Šīs divas izrādes, kā arī Varšavas teātra Studio iestudējums Vētra veidoja Jaunā Jorika konkursa programmu. Tās tad arī noteiks jaunās tendences, kas veidos poļu teātra nākotni.

Tulkojusi Edīte Tišheizere