Sirdsapziņas diktatūra

Sirdsapziņas diktatūra – Mihailam Šatrovam ir luga ar tādu nosaukumu, ko Valmieras teātrī reiz iestudēja Valentīns Maculēvičs. Lai kāds šodien liktos tās saturs, tās nosaukumam ir simboliska saistība ar režisora radošo mūžu, kurš nu noslēdzies.

Visticamāk – kategoriskums, ar kādu viņš uzlūkoja mākslu un mākslinieka vietu mākslā, bija ciešā saistībā ar laikmeta estētiskajām un ētiskajām prasībām, proti, būt vai nu par kaut ko vai pret kaut ko, bet katrā ziņā izvairīties būt mērenam. Reizēm kategoriskums pārkāpa latviešu temperamentam saprotamās robežas, bet neviens par to nebija pārāk izbrīnīts, jo Valentīnam Maculēvičam bija poļu asinis, un akurāt būtu savādi, ja viņš būtu bijis tāds kā visi. Toties tad, kad viņš strādāja latviskajā Valmieras teātrī, viņš piešķīra treknu un neparastu krāsu tā koprakstam. Ja šī krāsai nebūtu bijusi īstajā laikā un vietā, teātra galvenais režisors Pēteris Lūcis, visticamāk, būtu lūkojis to nomainīt pret kādu citu. Bet tā tas gluži nenotika, tāpēc, raugoties atpakaļ laikā, redzams, ka Valentīns Maculēvičs, kurš Valmierā nostrādāja no 1983. līdz 1992. gadam, tieši tur bija vajadzīgs.

Viņa ievērojamākās izrādes Valmieras periodā ir Raiņa Spēlēju, dancoju (1981), Mīla stiprāka par nāvi (1983) un  Daugava (1988), Edmonda Rostāna Sirano de Beržeraks (1985), Antona Čehova Ķiršu dārzs (1986), Viljama Šekspīra Romeo un Džuljeta (1989), Rūdolfa Blaumaņa Pazudušais dēls (1990).

Jau pats saraksts rāda – Maculēviča mērogam vajadzēja Raini. Tomēr ir vēl kāds lielums, bez kura Maculēviča rokraksts būtu bijis citāds – proti, Mārtiņš Brauns. Mūziku Daugavai zina visi, bet arī Mārtiņa Brauna dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem izrādei Sirano de Beržeraks ietiecas zemādas slānī, kad runā par mākslinieka likteni un sūtību. (Tāpat kā Jānis Dauksts ar kokli rokās Spēlēju, dancoju iestudējumā.)

Valentīna Maculēviča slēpto lirisko pusi toties iemiesoja viņa divreizējā atgriešanās pie Ķiršu dārza (1986 un 1993) iestudējuma. Viņa mākslinieka temperaments un publicistiskie darbi, kuri balansēja uz aģitteātra robežas, ļāva domāt, ka viņa mākslinieka kredo iemieso jaunā laika cilvēks Lopahins. Tomēr, novēlot viņam mūžīgu mieru, jāatzīst, ka Maculēvičam sāpēja Raņevskas un Gajeva nevienam vairs nevajadzīgās pasaules skaistums un nenovēršamā bojāeja.

Lai arī pēc Valmieras teātra perioda sekoja Daugavpils posms, tas bija darbs pasaulē, kurā ķiršu dārzs ir izcirsts. Viņš stādīja jaunus kociņus, bet augļus ievāks citi.