Mazliet par laiku

Kad Teātra Vēstneša redakcija uzrunāja mani sarunai ar Skaidrīti Lasmani, viņi nezināja, ka mēs mēdzam sarunāties laiku pa laikam. Ne publiskām vajadzībām. Prieka pēc. Skaidrīte ir viens tiem cilvēkiem, ar kuru pavadītais laiks nav tukšs. Šoreiz mēģinājām runāt par teātri un šo laiku. Šī saruna gan drīzāk līdzinās labirintam, pilna nepabeigtu domu un vārdu. Bet tie ir fragmenti, pie kuriem interesanti pakavēties.

Zane Radzobe. Mēs varētu sākt ar pamatlietu noskaidrošanu. Šī numura tēma ir force majeure. Vai tu piekrīti, ka šis ir force majeure laiks? Ir arī otrs jēdziens, kas tiek lietots – krīze. Vai ir krīze?

Skaidrīte Lasmane. Krīze noteikti, jo krīze ir jebkura pārmaiņa, sarežģīta situācija, kurā zūd inerciālais plūdums. Bet force majeure… Šaubos. Piekrītu Imantam Kalniņam, kurš nupat intervijā Sestdienā saka – histēriskums. Es domāju, ka mediju radītu pārspīlējumu ir daudz vairāk, nekā vajadzētu.

Z. R. Kāpēc, tavuprāt, histērija valda? Mēs reaģējam uz situāciju, kas nākotnē būs norma – droši vien šādas pandēmijas atkārtosies atkal un atkal, šī vienkārši ir pirmā. Liekas, ka šī izgaismo problēmas, kas cilvēka dzīvē ir bijušas jau iepriekš.

S. L. Domāju, ka arī plūdenajā ikdienā cilvēks var daudz ko pats izgaismot. Bet mani pārsteidz tas, ka šo krīzi vada. Patiešām pirmreizējs gadījums – tā ir institucionalizēta. Pasauli aptverošas pandēmijas ir bijušas neskaitāmas. Piemēram, spāņu gripa, kur gāja bojā miljoni. Bet to neviens nevadīja, ļāva cilvēkam darīt, ko grib – mirsti vai nemirsti, ārstējies vai neārstējies… Bet šoreiz – individuālo dzīvju vadīšanas process… Es visvairāk brīnos par to, ka par to nebrīnās.

Z. R. Skaidrs, ka bijušas daudzas epidēmijas, kas aptvērušas pasauli. Bet – kāpēc es sāku runāt par izgaismošanu... Mēs dzīvojam hipermodernitātes paātrinājumā, laikā, kura idejas ir aizsākušās Jauno laiku sākumā, varbūt iesākumā drīzāk kā sapnis, uz kuru cilvēce tiecas. Šobrīd, lai kā mēs gribētu no tā izolēties, modernitātes sapņi kļuvuši par realitāti, un mēs tajā dzīvojam. Es gribēju minēt dažas lietas, kas man liekas būtiski atšķirīgas, salīdzinot ar 20. gadsimt sākumu – piemēram, temps. Spāņu gripa pasauli aptvēra gadu laikā, mēs šobrīd runājam par nedēļām. Tehnoloģijas ļoti ātri palīdz mums uzzināt, kas notiek no mums ļoti attālinātās vietās. Bet galu galā tas uz mums arī gluži fiziski attiecas. Ebola vīruss bija briesmīgs, bet par to Latvijā neuztraucās, jo nebija ticami, ka tas pie mums nonāks. Bet šobrīd mēs esam sākuši dzīvot patiesi globālā sabiedrībā, un tas, kas notiek jebkurā pasaules vietā, uz mums vairs nevar neattiekties. Vai tas kaut ko maina?

S. L. Iespējams. Tas ir būtisks jautājums, desmitiem reižu apspēlēts – ka šis ir ātruma gadsimts. Bet ko tu saproti ar jēdzienu modernitāte?

Z. R. Laikmetu ar iezīmēm, kas pakāpeniski attīstās. Visas tās lietas, kas saistītas ar modernitāti, sākot no 15., 16.gadsimta, Eiropas kultūras pamats – cilvēktiesības, progresa ideja, zinātnes un tehniskā revolūcija, nacionālo valstu veidošana. Tās visas, aizvien attīstoties, nonāk tādā kā «hiperdraivā». Būtībā mēs dzīvojam Eiropas kultūras… grūti teikt, var jau būt, ka noslēguma posmā. Bet katrā gadījumā tas loģiski izriet no kustības, kas notikusi pēdējos 500, 600 gadus.

S. L. Es nekad neesmu sevi apgrūtinājusi ar šiem jēdzieniem. Man liekas, tas ir neformulējami. Lai ko mēs lietotu, vienmēr paliek viens – mēs vienmēr esam tagadnē, kas ir pārejoša. Un mēs vienmēr esam attīstībā un meklējam kritērijus, pēc kuriem paskatīties, kas mainījies. Hēgeļa kritērijs, piemēram, bija brīvības pieaugums. Katrā laikmetā un katram cilvēkam būs savs kritērijs. Tu paņēmi ātrumu. Cits var paņemt jebko citu. Ne jau tur tā lieta. Es, piemēram, uzticos Klausam Švābam: ceturtā revolūcija, digitālais laikmets – tas ir mūsu laikmets. Informācijas laikmets. Un arī labklājības laikmets.