Attālinātās sērošanas anatomija

Process, kas teātros un to skatītājos visā pasaulē risinās jau pāris mēnešus un konkrēti Latvijā kopš 13. marta, būtu pamatoti salīdzināms ar psiholoģijā plaši aprakstītajām piecām sērošanas fāzēm pēc smagiem zaudējumiem. 

Noliegums

Pirmais etaps ir noliegums, kad cilvēks atsakās noticēt notikušajam, nemitīgi iekšēji sevi pārliecinot, ka viss mainīsies un šis nav pa īstam. Psihologi saka: jo spēcīgāks noliegums, jo izteiktākas, grūtāk izturamas zaudējuma sāpes. 

Grāmatu lasīšanas projekti, kas pārpludinājuši internetu, ir nolieguma fāzes ātrie augļi

Pēdējā dzīvā izrāde pirms ārkārtas stāvokļa katram no mums bija cita. Piemēram,  Spēlmaņu nakts žūrijas kolēģi «sadalījās» starp Lepnuma un aizspriedumu pirmizrādi Nacionālajā teātrī un Vecīša cimdiņa pēdējo šīs sezonas izrādi Leļļu teātrī. Un attiecīgi tikpat dažādas bija tam sekojošās emocionālās gradācijas no «nekas, kādu brīdi atpūtīsimies» līdz «tas nevar būt». Daudzie grāmatu lasīšanas projekti, kas pārpludinājuši internetu, ir nolieguma fāzes ātrie augļi. Cerams, ka lielākā daļa no tiem, īpaši Jaunā Rīgas teātra aktieru ierunātie, laika gaitā pārformatēsies par funkcionāli lietojamām audiogrāmatām. Savukārt Kvadrifrona Dekamerons ar vairāk nekā simt dalībniekiem no dažādām sabiedrības grupām reprezentēs ne tik daudz Bokačo teksta pašvērtību, cik kļūs par kultūrantropoloģisku laikmeta liecinieku. 

Pēc teātra valodā nepārtulkota lasīšanas projekta izskatās arī Viestura Kairiša  un Dailes teātra aktieru interpretācija par Roberta Mūzila romānu Jūsmotāji. Projekts gan vēl turpinās un aktieru tuvplānu un iekšējās darbības intensitāte kļūst arvien intriģējošāka, tomēr pamatpretruna nemainās – vizuālā medijā galvenā informācija tiek nodota caur sižetiski sarežģītu, polifonisku tekstu. Citiem vārdiem, skatītājam ir jāskatās, kā aktieri lasa. Pašreizējā digitālo mediju uzbrukumā ar to vien konkurenci izturēt ir grūti.  

Dusmas

Posmā, kad zaudējums tomēr apzināts, iestājas otrā fāze – dusmas. Tās var būt vērstas pret visu pasauli, likteni, kādu konkrēti, cenšoties atrast vainīgo sāpīgajai situācijai. Dusmas ļauj nedaudz mazināt sāpes, jo ir aktīvi uz āru vērstas emocijas. Šī fāze latviešu teātrī, iespējams,  intravertā nacionālā rakstura dēļ, ir izpaudusies maz. Tikai daža teātra direktora balsī intervijās dzirdami metāliski toņi un nogurušajās acīs nepārprotami redzams, ka nav vairs spēka samierināties, turēties, skaidrot un pierādīt. Vai daža režisora uzliesmojumi sociālajos tīklos, vainojot konkrētus epidemiologus bezmaz vai genocīdā pret teātri, ļauj nojaust, cik izmisums patiesībā ir dziļš.

Kompromisi un pielāgošanās

Dusmu etapam seko kompromisa fāze. Šajā posmā rodas iracionāla doma, ka varbūt vēl nekas nav zaudēts – ja es pacentīšos, visu vēl ir iespējams mainīt. Nereti cilvēks šajā brīdī pievēršas ezotēriskām vai reliģiskām praksēm, tā it kā cenšoties noslēgt kādu velnišķīgu līgumu ar «kaulaino». Latvijas profesionālie teātri divarpus mēnešus pēc mākslīgās komas sākuma, šķiet, ir tieši šajā fāzē.

Ar katru jaunu izrādi e-teātra procesi kļūst arvien rafinētāki un pārdomātāki

Atstājot citam rakstam bērniem domātā piedāvājuma analīzi, esošo e-teātra produkciju var klasificēt vairākās grupās – gan pēc ārējām, gan iekšējām pazīmēm. 

Pirmā grupa ir «dzīvā» repertuāra izrādes, kuras aktuālie sanitārie noteikumi ļauj pielāgot filmēšanas un attiecīgi videotranslācijas iespējām. Neliels iesaistīto personu skaits un mizanscēnas, kas nav balstītas ciešā fiziskā partnerībā. Tā gandrīz nemainītā izskatā nospēlēta gan Liepājas Goda teātra ilgdzīvotāja, Dž. Dž. Džilindžera režisētā Bļitka, gan fonda Initium producētā šīs sezonas izrāde diviem aktieriem Tēbu zeme, ko iestudējis Dmitrijs Petrenko, gan Liepājas teātra Mēness neredzamā puse Rolanda Atkočūna uzvedumā. No klātienes kolektīvās ballītes uz virtuālo svinēšanu transformējusies arī Ģertrūdes ielas teātra Taņas dzimšanas diena WEB. Visi šie gadījumi (un tādi noteikti būs vēl) ir cienījami un atbalstāmi emocionālas kompensācijas meklējumi gan aktieriem, gan skatītājiem un nofiksē vēsturei konkrēto izrādi labas kvalitātes ierakstā, bet godīgi jāatzīst, ka tie nepiedāvā ne jaunu formu, ne saturu. 

Par zināmu pielāgošanos uzskatāms arī Lauras Grozas-Ķiberes un Artūra Dīča projekts Trojas ķēve, ko divas reizes tiešsaistes monoizrādes režīmā nospēlēja aktrise Inga Tropa. Latvijas skatītāji izrādi redzēja pirmo reizi, bet izrādes veidotāji to pieteica kā starptautiska teātra projekta EUHUMAN daļu, kuras pirmizrāde notikusi 2019. gada oktobrī festivālā Amsterdamā, kad dažādu Eiropas valstu teātra mākslinieki aicināti reflektēt par Eiropas Savienības nozīmi un sabiedrības atbildību vienotas Eiropas veidošanā. Iespējams, ka konkrētā tematiskā nišā, festivāla kontekstā un dzīvā izpildījumā Trojas ķēve sasniedza savu mērķi, bet ekrānā vērojamais raisīja drīzāk neveiklības sajūtu. Gan luga, gan režisoriskais un aktieriskais risinājums piedāvāja klišejisku – kaut arī konkrētā prototipā balstītu – politisku karikatūru, turklāt izspēlētu izkāpinātā pārspīlējumā. Tā šķistu pārāk vienkāršota pieteiktās tēmas interpretācija pat dabiskā skatīšanās režīmā. Bet ekrāns vēl visu palielina – gan labo, gan slikto, un, skatoties Trojas ķēvi, diemžēl jau ļoti ātri sāka gribēties izslēgt datoru.

Kompromisi un nesamierināšanās

Otra un būtiskākā e-teātra grupa ir mērķtiecīgi jaunajai situācijai veidotās izrādes, kuru piedāvājums nu jau kļuvis tik intensīvs, ka viena vakara ietvaros var izvēlēties pat vairākas. Tomēr par joprojām nepārspētu Latvijas īsās e-teātra vēstures līderi uzskatāma režisora Elmāra Seņkova un Latvijas aktieru izlases – Lolita Cauka, Inese Kučinska, Jekaterina Frolova, Juris Bartkevičs, Artūrs Skrastiņš, Arturs Krūzkops, Mārtiņš Meiers, Andis Strods, Una Eglīte, Matīss Budovskis un Agris Krapivņickis – radītā Irānas konference. Divas stundas gara izrāde, kurā ir gandrīz viss, kas spēj noturēt skatītāju pie datora ekrāna. Ļoti interesanta pazīstamā mūsdienu krievu dramaturga Ivana Viripajeva luga Arvja Vigula tulkojumā. Runājot it kā par Irānas un Dānijas problēmām, tā patiesībā risina mūsdienu Eiropai ik dienas akūtos jautājumus par citādo un vispārpieņemto, par individuālo un kolektīvo atbildību un brīvību. Izcils laikmetīgas intelektuālās dramaturģijas paraugs, kurā nav vienas patiesības, bet katram, absolūti katram, ir savējā. Un katram kādā brīdī ir taisnība. Elmāra Seņkova precīzais pārlikums no lugā dotā klasiskās konferences formāta uz zoom vidi, kas šobrīd ir līdz detaļām pazīstama pat katram pamatskolniekam. Līdz ar to aktieri, kas katrs sēž sava dzīvokļa un datora zoom lodziņā, kļūst atpazīstami kā kolēģi vai draugi, kas tagad tik viegli ikdienas sapulcēs ienāk mūsu katra dzīvoklī. Vienpadsmit aktieru ansamblis, kaut ļoti dažāds, ir absolūti vienots, un vienlīdz interesanti ir tie, kuri runā, un tie, kuri klausās. No tuvplāniem ne tikai negribas novērst acis, bet pat tieši otrādi – gribas tos apturēt, patīt atpakaļ un domāt kopā. Sarežģīta un aizraujoša skatīšanās pieredze, kas gan varbūt varētu būt vēl intensīvāka, ja aktieri spēlētu reālajā izrādes laikā, nevis iepriekš nofilmētā ierakstā.

Ar katru jaunu izrādi e-teātra procesi kļūst arvien rafinētāki un pārdomātāki, jo par skatītāja uzmanību nupat jau ir jākonkurē. Subjektīvi man skatoties visai mazu lomu spēlē ekrāna jeb bildes kvalitāte. Tomēr tieši šis aspekts acīmredzot no e-satura ražošanas līdz šim atturējis kino ļaudis, kuri sliktu attēlu nespēj akceptēt. Teātrim pati attēla kvalitāte var nebūt izšķiroša, jo lielākoties tas ir tikai līdzeklis, instruments, ar kura palīdzību noraidīt līdz skatītājam teātra saturu. Pie tā teātra profesionāļi ir pieraduši jau pirms pandēmijas perioda – lai apgūtu teātra vēsturi, neizbēgami ir jāskatās veci un bieži tehniski ļoti skumji izrāžu ieraksti. 

Tomēr divi jaunā laika projekti pārsteidz tieši vizuāli. Vispirms Nacionālā teātra Baltais kubs, kas pozicionēts kā jauns spēles laukums, kurš varētu saglabāties arī postpandēmijas periodā. Tāpēc tikai pašsaprotami, ka pie miglainajiem «zūmiem» pieradušai acij pārsteidzoši tehniski kvalitatīva šķita Duglasa Koplenda X paaudzes pirmā epizode Endrjū stāsts par Dagu Ināras Sluckas režijā. Pēc vienas pusstundu īsas sērijas ir neiespējami spriest, vai kameras un gaismu augstais profesionālisms padarīs šo ciklu par nozīmīgu e-kultūras notikumu. Neslēpti inscenētā vide un monoloģiskais vēstījums pagaidām rada iespaidu par labi uzfilmētu «parasto» teātri, kaut Kaspars Zvīgulis ir magnētisks aktieris, kuru gribas skatīties un klausīties vēl un vēl.

Vēl negaidītāks vizuālais pārsteigums izrādījās Kvadrifrona šķietami nepretenciozā izrāde 24 h. Astoņi jauni mākslinieki, visi šajā gadījumā gan aktieri, gan režisori, gan dramaturgi, – Reinis Boters, Klāvs Mellis, Rūdolfs Gediņš, Linda Rudene, Andris Kaļiņins, Sabīne Alise Ozoliņa, Paula Pļavniece un Kārlis Staņa – kā līdzvērtīgi līdzautori divdesmit četros publiskos tiešraides mēģinājumos (jebkurš interesents varēja bez maksas tiem sekot vietnē Youtube) radīja kolāžas veida kompozīciju par kāda mūsdienu, bet jau mitoloģizēta varoņa Ugas ceļojumu dīvainā pasaulē. Mēģinājumos redzamais izrādes struktūras (astoņas īsas daļas, par katru atbildīgs cits režisors) un teksta radīšanas veids (katrs izrādes dalībnieks turpina iepriekšējā kolēģa aizsākto teikumu) gandrīz burtiski atbilst dadaisma un sirreālisma praksēm, kas pilnībā noraida mākslas darba tradicionālos noteikumus un vienoto uzbūvi, tā vietā piedāvājot spēli, nejaušību, ironiju, neprognozējamību un īpašu nozīmi piešķirot teksta izpildījumam – skaņai, balsij, daudzbalsībai u.tml. Fragmentāri pieslēdzoties šiem brīvpieejas mēģinājumiem, tie tomēr raisīja neobligātuma sajūtu – skaidrs, ka pašiem iesaistītajiem jautri, bet kāpēc tas kādam būtu jāskatās. Tomēr galarezultāts vizuālajā ziņā ir ne tikai pārsteidzošs, bet laikam arī izteiksmīgākais, kas pagaidām latviešu e-teātrī piedāvāts. Pat neskatoties uz dažiem tehniskiem pirmizrādes brāķiem, videomākslinieka Jāņa Sniķera un režisoraktieru komandas radītā psihedēliskā, sadalītā, vienlaikus kolektīvā un individuālā vizuālā pasaule atstāj gluži fascinējošu iespaidu.

Satikties un apskauties

Ceturto jeb depresīvo sērošanas fāzi Latvijas teātris pagaidām vēl nav sasniedzis. Un jācer, ka to izdosies izlaist. Kad dusmas ir pārgājušas, bet arī cerības zudušas, jo kompromisi nav palīdzējuši. Tad fiziskie un emocionālie spēki ir izsīkuši un interese par dzīvi var tikt zaudēta. Ja teātra sezona rudenī neatsāksies… Cerams, tā nenotiks.

Savukārt pēdējais posms ir pieņemšana, kuru netiešā veidā droši vien nāksies pieredzēt visiem. Kad piedzīvotais lēnām zaudē intensitāti un sākas atjaunošanās, atgriežas sajūtas, garšas un krāsas. Skaidrs, ka šis laiks agrāk vai vēlāk beigsies. Neviena tehnoloģija daudzu gadsimtu garumā nav spējusi iznīcināt vajadzību pēc nepastarpinātas klātbūtnes un enerģijas apmaiņas mākslā, un to noteikti neizdarīs arī aktuālais sikspārņu vīruss. Bet būtisks gan ir jautājums, cik viegli vai grūti izdosies dzīvajā procesā atgriezties. Nebeidzamie ekrāni un distancēšanās tik izmisīgi ir nogurdinājuši, ka ļoti gribas atpakaļ pie īstiem un dzīviem cilvēkiem, kas ir viņi paši un neuzdodas par citiem. 

Depresīvo sērošanas fāzi Latvijas teātris pagaidām vēl nav sasniedzis

Bet teātra daba tomēr paredz zināmu izlikšanos. Tāpēc pirmo dzīvo izrādi joprojām ārkārtas situācijas deformētajā Daugavpils teātrī man bija grūti skatīties. Ne jau izrādes, bet sevis dēļ. Savukārt par emocionāli aizkustinošāko negaidīti izvērtās autentiska, kaut caur ekrānu redzama aina no jau pieminētās izrādes 24 h, kad maija naktī pēc pusnakts visi izrādes dalībnieki beidzot iziet no saviem dzīvokļiem, lai dotos satikties Rīgas centrā. Tumšā Rīga astoņu telefonu kamerās. Kurš nu kājām, kurš ar riteni, kurš taksī, bet kustībā pretī pārējiem Ilzes Purmalietes un Viktora Kalniņa lipīgās dziesmiņas pavadībā: «Pielīmē tikai ar mani, es dzirdu pa radio Skonto, / Kāpēc tu domā, ka saule spīd tikai Toronto?» Lai galā satiktos un apskautos. Un visiem, kas tai brīdī ir pie datoriem, tik ļoti gribas būt kopā un tur – pie siltiem un īstiem cilvēkiem. Jo tiešām – saule spīd ne tikai Toronto.