Grāmatas 2016

Teātra Vēstnesis - 2016 IV

Alvis Hermanis. Sastādītāja Laima Slava. Neputns, 2016

Alvis Hermanis. «Dienasgrāmata». Neputns, 2016

Alvja Hermaņa 50. jubilejas kontekstā izdevniecība Neputns parūpējusies par ļoti vērtīgu dāvanu gan režisoram, gan varbūt it īpaši – teātra mākslas cienītājiem. Klajā nākuši albums un grāmata, un katrs izdevums dod iespēju no jauna iepazīt šīs personības jaunradi un patību.

Albums Alvis Hermanis, ko sastādījusi Laima Slava, vispirms iespaido ar elegantu vāku un savu tuklumu, svērdams vairāk par trim kilogramiem. Teju ik lappusē ir izrāžu fotoattēls. Sākot ar pirmo iestudējumu Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās un beidzot ar Zalcburgas festivālam 2016. gadā radīto Riharda Štrausa operas Danajas mīla uzvedumu. Šis vizuālais ekskurss Hermaņa jaunradē būtībā prasa vairākus vakarus, jo bilžu atlase ir bijusi ļoti pārdomāta, proti, uzmanība ļauj fiksēt ne tikai izrādes to vai citu kopainu vai aktiera tēlu, bet arī režijas paņēmienus darbības gaitā, līdz ar to var jaust režisora radošo meklējumu attīstību. 

Otrs lasītāja un skatītāja guvums ir teksts. Gan paša Hermaņa teksts, gan Sarmītes Ēlertes intervija ar viņu, gan Edītes Tišheizeres ievadraksts Hermaņa koordinātas, kurā man gribas uzsvērt teikto par režisora operas iestudējumiem. Autore tuvina izpratnei par Hermaņa operas pasaules īpatnībām, kas ir ļoti svarīgi, jo režisors šajā jomā ir principiāli cits salīdzinājumā ar dramatiskā teātra izrādēm. Bet jo īpaši vēlos sumināt tos tekstus, kurus savulaik ir rakstījis Normunds Naumanis un kurus, kā saprotu, Sarmīte Ēlerte ir ļoti pārdomāti atlasījusi, lai tie raksturotu katru izrādi, kas ir atspoguļota fotoattēlos. Tagad, ar laika distanci, apjēdzu, cik fantastiski Normunds ir jutis teātri un konkrēti Hermaņa daiļradi. Necitēšu, bet ar vaļsirdīgu kritiķa degsmi iesaku jaunajiem kritikas takas apguvējiem šos Naumaņa tekstus palasīt. 

Tikpat dārga dāvana kā albums ir Alvja Hermaņa Dienasgrāmata. Nē, naudas ziņā tā, protams, ir nesalīdzināmi lētāka, taču satvars gan apbrīnojams. Paša Hermaņa rakstīta dienasgrāmata, kuras saturs gandrīz atbilst žanra apzīmējumam, tiesa – vārds «gandrīz» šoreiz ir principiāls, jo režisors rakstot zināja, ka tas ir domāts lasītājiem, tāpēc jau vārds «dienasgrāmata» ir likts pēdiņās, taču vienalga žanra būtība tiek sargāta un tāpēc lasot ir intimitātes sajūta. Burvīgs kontakts. Kā ar vislabāko Hermaņa izrādi. Vienkārši, dziļi, smaidīgi un sirsnīgi. Sarunas, pārdomu tēma ir ļoti plaša. Pasaule – vakar, šodien, rīt. Arī piezīmes par teātri, režiju veido prakses apvārsni. Bet kopainas neuzbāzīgais centrs ir cilvēku attiecības – ģimene, mīlestība un draudzība. Kā dzīvē, tā mākslā. Izcilas personības skaistums.

Maija Svarinska  

Gunāra Priedes dzīve un darbi, 1977–1986. Sastādītāja Ieva Struka. Jumava, 2016

Nu jau saredzams gals monumentālajam Ievas Strukas darbam – atlicis tikai viens sējums par Gunāra Priedes dzīvi un darbiem. Nekas tamlīdzīgs, man liekas, iepriekš latviešu kultūrā nav bijis – caur viena cilvēka pašrefleksiju un darbiem, sastatot to ar katra gada notikumiem, zīmēt ne tikai viņa, bet, iespējams, vēl vairāk – noteikta laikmeta portretu. Subjektīvu, jā, jo dienasgrāmatas, kas ir ļoti liela izpētes un sijāšanas materiāla daļa, ir introverts žanrs, domāts sevis apzināšanai, un kurš gan vairāk ir spiests sevi pazīt kā aktieri un dramaturgi? Taču laiks, kas iet cauri cilvēkam, kurā eksistē cilvēks, nemaz arī nespēj būt citāds kā vien subjektīvs. Tam, kurš lasa, ir bijis savs subjektīvais laiks, un to abu saskarsmē rodas pārsteidzoši skaidrs un daudzdimensionāls stereoattēls – pagājušā laikmeta hologramma, kurā iespējams gandrīz fiziski ieiet.

Ja tomēr gribam uztvert to tikai kā Gunāra Priedes laiku, tad viņa road movie – varoņa ceļojums – šajā priekšpēdējā sējumā kaut kādā ziņā līdzinās otrajam sējumam. Tajā notika pirmā liktenīgā metamorfoze: līdz tam publikas, kritikas un – kas tobrīd ir ne mazāk būtiski – arī varas atzītais dramaturgs tiek aizliegts, bet viņa luga Smaržo sēnes atzīta par radošu neveiksmi, un tas uzaudzē Priedem apkārt stikla sienu, caursitamu ja nu vienīgi pašiem tuvākajiem. Pirmais lielais trieciens nāca negaidīts.

Priekšpēdējā sējumā lēni, bet nenovēršami – tā antīkajās traģēdijās darbojas liktenis – tuvojas otrais trieciens un metamorfoze: varonis «iestrēgst» laikā, un laikabiedri viņu izstumj no kopējās plūsmas. Gunārs Priede tiek «aiziets» no Rakstnieku savienības – tālaika intelektuālās dzīves centra – vadītāja amata, lai arī atlūgumu uzraksta pats. Tie, kurus viņš no sava iekšējā skatpunkta uzskata par vainīgiem, ārpusnieka skatam ir tikpat talantīgi un vērtīgi cilvēki. Taču šajā laikā top arī varoņa nozīmīgākā luga un tās iestudējums – Centrifūga, ko tūdaļ pēc uzrakstīšanas Jaunatnes teātrī iestudē Ādolfs Šapiro. Centrifūga Jaunatnes teātrī un nepilnus desmit gadus iepriekš Brands Dailē – tie ir divi no spožākajiem starmešiem, kas apgaismo ceļu līdz atmodai.

Ar milzīgu nepacietību gaidu piekto, noslēguma sējumu. Iespējams, ka līdz ar to varēsim dziļāk paraudzīties un mūsu kopējo lielo metamorfozi – atmodu.

Edīte Tišheizere

Lia Guļevska, Lilija Dzene. Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos... Jumava, 2016

Pirms 32 gadiem iznāca Lilijas Dzenes skaistākā un, iespējams, personiskākā grāmata Jāņa Kubiļa atbildes. Izcili rakstnieki – un Lilija Dzene noteikti tāda bija –, rakstot par varoni, caur viņu raksta arī par sevi. Šī grāmata ir par viņu abu paaudzes dzīves pavasari – skaistu un saulainu, neskatoties uz pēckara gadiem un to, kas bijis pirms tam. Tā ir grāmata par iemīlēšanās laiku un aktieri, kas šo jūtu mulsuma, sirds pārsitienu un viena cilvēka izcentrēšanas brīdi prata savā mākslā aizvien no jauna pārradīt un, kā raksta Dzene, ievilkt bezgalībā. Mirdzošām acīm rakstniece skatījās uz savu varoni, priecādamās, kā viņš spēj iznest cauri dzīvei šo iemīlēšanās jutoņu, nebanalizējot un nenovazājot to.

Lilijas Dzenes vairs nav. Vairs nav arī Antras Liedskalniņas, sievietes, ko, atkal jāatsaucas uz Liliju Dzeni, Jānis Kubilis ir mīlējis visvairāk, – uz skatuves. Žurnāliste Lia Guļevska uzņēmusies spert drosmīgu soli, proti, noskaidrot, kā mainījies mākslinieks un viņa skatījums uz dzīvi, teātri, partneriem pa šiem vairāk nekā 30 gadiem. Ar pietāti, zināšanām un izpratni Lia Guļevska sarunājas ar Jāni Kubili, aptaujā viņa kolēģus no dažādām paaudzēm. Rezultāts ir raits un viegli lasāms, tas brīžiem sasaucas, brīžiem komentē Lilijas Dzenes reiz rakstīto. Jānis Kubilis neko nav zaudējis no sava šarma. Viņa tuvumā katra sieviete jūtas maigi apdraudēta, reiz sacīja Dace Bonāte. Tas jūtams arī Lias Guļevskas attieksmē.

Lias Guļevskas sarunas ar mākslinieku un viņa kolēģiem veido jaunizdevuma Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos... pirmo daļu. Otrajā daļā vēlreiz izdotas Lilijas Dzenes Jāņa Kubiļa atbildes. Kopā – dažas dienas rāma lasīšanas prieka.

Edīte Tišheizere

Ivars Kleins Iemiesošanās. Starp mākslu un privāto dzīvi. Zvaigzne ABC, 2016

Žurnālista Ivara Kleina interešu lokā acīmredzami lielu dzīves daļu bijis teātris, vienlaikus viņam ir izdevies šo savu mīlestību uz teātri neuzkrītoši demonstrēt dzīvē, jo ir virkne cilvēku, kas ap teātri «spieto» visai uzmācīgā veidā, un pārliecinoši materializēt grāmatā Iemiesošanās, kas apkopo vairākus aktiera psiholoģijai un tehnikai veltītus jautājumus «populārzinātniskā» formā. Grāmatas struktūra veidota radoši, nevis intervējot divdesmit dažādu paaudžu un teātru aktierus noteiktā secībā, bet viņu atbildes sakārtojot tematiski un brīvi sapludinot kopā. Tā par ieiešanu tēlā vai attiecībām ar režisoru var izlasīt gan to, kā to saprot Gundars Grasbergs vai Dainis Grūbe, gan salīdzināt ar Marijas Bērziņas, Gunas Zariņas vai Indras Briķes redzējumu. Autoram ir izdevies panākt zināmu uzticības pakāpi sarunās ar visiem grāmatas varoņiem, un starp rindiņām ir iespējams izlasīt arī patiesu rūgtumu par radošo mūžu vai nopietnas psiholoģiska rakstura problēmas, ar kurām aktiera darbā nākas saskarties. Tāpēc šī grāmata šķiet godīga, jo autors nav centies «uzlabot» kāda aktiera izteiksmes stilu, «pacelt» kāda aktiera domāšanas līmeni vai notušēt kāda aktiera vēlmi savu profesionālo virtuvi paturēt noslēpumā un izteikties abstrakti un aptuveni. Man personiski šī grāmata liekas vērtīgs izziņas avots gan tiem, kas vienkārši mīl un interesējas par teātri, lai uzzinātu kaut ko no aktierspēles virtuves, gan teātra zinātniekiem un kritiķiem kā papildu informācijas avots tālākiem un dziļākiem pētījumiem.

Ieva Struka

Ingrīda Stroda. Lida. Citādā. Zvaigzne ABC, 2016

Arī man ir bijis tas gods tikties un runāt ar Lidiju Pupuri. Sarunas iemesls bija viņas pedagogs Pēteris Pētersons Dailes III studijā. Arī es esmu priecājusies par Lidijas Pupures klusējošo varoni JRT izrādē Vigilija. Sapnis par nomodu saspēlē ar Ģirtu Krūmiņu un nu jau daudzajām azartiskajām un ekstravagantajām «vecenēm» Dailes teātra pēdējo gadu izrādēs. Manā atmiņā ir arī vairākas Lidijas Pupures lomas no senākiem gadiem, kas liecināja – uz skatuves ir interesanta, savrupa, inteliģenta personība. Tāpēc, ieraugot grāmatveikalā grāmatu, kuras virsraksts «signalizē» to pašu, ko esmu jutusi es, – «citādā», zināju: grāmatu vēlos gan nopirkt, gan izlasīt. Kaut arī grāmatu rakstījis aktrisei tuvs cilvēks – klasesbiedrene, turklāt cilvēks, kam rakstīts un runāts vārds nav svešs, – žurnāliste Ingrīda Stroda, pašai grāmatai ir pārliekas pieticības piegarša. Visdzīvākās ir lappuses, kurās runa par Lidijas Pupures bērnību, tās, kaut arī trūkuma un nabadzības, bērna asaru un izmisuma dienas ir veselas paaudzes pieredze, ļauj ieskatīties nākamās aktrises emocionālās pasaules tapšanā, tajās ir precīzas detaļas, skarbu notikumu dzīvs tēlojums. Arī arodskolas un Dailes III studijas gadi ir tādi, ar kuriem Lidija Pupure pati vēlējusies dalīties. Un tad sākas dzīve un darbs teātrī. Konfliktu ar teātra vadību pēc Pētera Pētersona atlaišanas Lidija Pupure komentējusi jau agrāk un viegli pieskaras tam arī tagad, bet viss pārējais, ko Ingrīda Stroda vēlētos uzzināt vai par ko būtu vērts rakstīt, tiek atturīgi pabīdīts malā, bet tādas pieredzes un zināšanu, lai dzīves un teātra mijiedarbību aizstātu ar padziļinātu lomu analīzi, autorei īsti nav. Es nebūt nedomāju, ka monogrāfijai būtu jākļūst par personīgās dzīves iztirzājumu, tomēr aktierim, kurš reiz pieņēmis lēmumu runāt par sevi, proti, atļāvis tapt grāmatai, būtu jārēķinās, ka vai nu šī grāmata ir atklāta un personiska, un tāda tā var būt arī bez līšanas guļamistabā un dziļi dvēselē, vai tai jābūt ar uzsvaru uz padarītā darba analīzi. Kaut vai tāpēc, ka grāmata dzīvo ilgāk par cilvēku. Tagad Citādā paliek vien autores apgalvojums, kam piekrist var vien laikabiedri.

Ieva Struka

Žurnāli