Grāmatas 2019

Teātra Vēstnesis - 2019/IV

Silvija Radzobe (proj. aut. un zin. redaktore). 100 izcili Latvijas aktieri. 2 sējumi,

LU Akadēmiskais apgāds, 2018. 

Šāda izdevuma ļoti trūka. Pēdējais mēģinājums vienos vākos apzināt izcilākos latviešu aktierus kopā ar citiem teātra un kino nozares profesionāļiem bijis Māras Niedras inspirētā enciklopēdija  Teātris un kino biogrāfijās 20. gadsimta 90. gadu beigās, izmantojot 27 gadu laikā Latvijas Enciklopēdijā izveidotās iestrādes. To izdeva vēl apgāds Preses nams. Iestājās juku un nabadzības gadi, kad mākslas izdevumu izdošana tika barbariski apturēta, Preses nams beidza savu darbību, un enciklopēdijas 2. sējums apstājās pie burta N. Lai arī līdz šim kultūras žurnālistes un teātra kritiķes darbā bieži ir noderējis arī šis klasiski enciklopēdiskais izdevums ar nelieliem šķirkļiem, tomēr LU profesores, teātra zinātnieces un kritiķes Silvijas Radzobes iedvesmotais un vadītais projekts 100 izcili Latvijas aktieri, protams, savā vērienā un mērķa ambiciozitātē nav salīdzināms ar 90. gadu jaunāko māsiņu. Izdevums ir skaists Silvijas Radzobes un autorkolektīva sirdsdarbs, jo katrs, kurš kaut neilgu laiku strādājis kādā redakcijā, notrīsēs apbrīnā par ieguldīto enerģiju,  kaut vai gigantisko tehnisko darbu, «ganot» autorus, termiņus, izķerot kļūdu «blusas», vācot fotogrāfijas un kārtojot autortiesības. 

Silvija Radzobe darbam uzrunājusi 22 dažādu paaudžu teātru kritiķus un zinātniekus, kas automātiski paredz ļoti dažādu izteiksmes stilu. Šī eklektika ir gan grāmatas spēks un rota, gan arī vājums. Daži portreti ir skolnieciski nenobrieduši, lai arī savu faktoloģiskās izziņas funkciju pilda pietiekami labi. Plaisa starp dažādas kvalitātes tekstiem vietumis ir pārāk liela. Vairāk būtu gribējies lasīt nevis burtiskos, korektos, enciklopēdijas šķirkļu garā ieturētos portretus, vietumis arī bez pietiekama zinātniskā un cilvēciskā atdevīguma, bet mākslinieciski talantīgus autortekstus, kādus izdevies radīt Valdai Čakarei, Silvijai Radzobei, Zane Radzobei, Ievai Strukai, Edītei Tišheizerei, Līgai Ulbertei, Gunai Zeltiņai. Šīs autores nav centušās izstāstīt «visu biogrāfiju» un minēt «visas lomas», bet uzminējušas kādu aktiera vai aktrises īpatnību, dīvainību, kaprīzi, nobīdi, uz ko uzvērušas savu stāstu. Tie ir reljefi un telpiski portretējumi, pieskaroties kaut kam tik neizsakāmam kā mākslinieka dvēsele. 

Kopumā izdevums, neraugoties uz tekstu dažādo kvalitāti, ir izcils veikums Latvijas kultūrtelpā, kas tālu pārsniedz piederību tikai teātra nozarei. Abi sējumi sniedz arī nenovērtējumu informāciju par 20. gadsimta vēsturi, mākslas attiecībām ar ideoloģiju, režisoru un aktieru sarežģītajām attiecībām – neizsmeļams pētījumu lauks psihologiem un psihoterapeitiem. Kinorežisori te varētu noskatīt savas nākamās filmas. Daudzi aktieru dzīvesstāsti savā galvu reibinošajā dzīves dramaturģijā prasās ekranizējami.

Undīne Adamaite

Mikus Čeže, Anna Ancāne, Anita Vanaga (sast.) No skices līdz izrādei. From Concept to Stage. Latvijas Nacionālā opera un balets 100, 2018

Mūsu Nacionālās operas un baleta simtgadei izdotais albums No skices līdz izrādei ir gigantisks un apbrīnojams sastādītāju un pētnieku darbs. Vairāk nekā 300 lappušu ar vairākām skicēm vai fotogrāfijām katrā rada hronoloģisku pārskatu par to, kā laika gaitā mainījušies ne tikai priekšstati par operas un baleta vizuālo ietērpu, bet arī mode un ideoloģiskās prasības. Īsi un koncentrēti, bet ārkārtīgi interesanti ir mākslas zinātnieces Anitas Vanagas un operas dramaturga Mikus Čežes ievada komentāri gan par cilvēkiem, kas simt gadu garumā radījuši Baltā nama uzvedumu krāšņumu, gan par laiku, kurš aizvien no jauna iejaucies mākslā un diktējis tās noteikumus. Bet netrūkst arī amizantu atklājumu, kā dažādos apstākļos mākslinieki «mānījušies», lai, izmantojot reiz jau radītus gleznojumus un prospektus, radītu vajadzīgo greznību bez liekiem izdevumiem pavisam citā uzvedumā. Var tikai iztēloties, kādas pūles prasījis daudzo skiču un izrāžu fotogrāfisko fiksāciju salīdzinājums, lai detektīvu cienīgā izmeklēšanas procesā atklātu, ka, piemēram,  Ludolfa Liberta Sandomiras dārza prospekts operai Boriss Godunovs vēlāk kalpojis par fonu baletam Šopeniāna. Albumu ievada 1887. gadā gleznotais priekškars, kurš greznojis opernamu līdz 20. gadsimta 40. gadiem. Izrāžu fiksācija sākas ar Jāņa Kugas gleznojumu Riharda Vāgnera operai Klīstošais holandietis 1918. gadā. Tā beidzas ar Klīstošo holandieti tieši pēc simt gadiem un Egilu Siliņu titullomā. Konceptuāli un zīmīgi. Izdevuma vērtību vēl jo vairāk palielina pirmizrāžu hronika visas simtgades garumā.

Edīte Tišheizere

Ivars Kleins. Aktieru ligzda. Zvaigzne ABC, 2018

Apakšvirsraksts vēstī – Aktieri caur dienesta ieeju, un tas ir visai precīzs apzīmējums grāmatai, kas veido zināmu turpinājumu Ivara Kleina pirmajam darbam Iemiesošanās. Apbrīnojama ir autora prasme arī nodaļu virsrakstus izvēlēties tādus, lai potenciālais lasītājs nelauzītu galvu, par ko būs šis darbs. Darbs kā psihoanalīze, Lomu rēgi, kolēģu gari, Režisoriskā centrtiece, Aizkulišu intimitāte, kam viena no apakšnodaļām ir Pirms izrādes ģērbtuvē, Zvaigžņu stundas... Turklāt tie nav tikai pretenciozi nosaukumi, kas sola atklāt noslēpumus, bet to nedara. Nē, Kleins nevis caur puķēm, bet tieši šos jautājumus uzdod arī saviem grāmatas varoņiem – dažādu vecumu un pieredzes aktieriem, brīžiem panākot no viņiem pat neticamu un nebūt ne vienmēr simpātisku atklātību. Ar autoru sarunājušies Uldis Anže, Juris Bartkevičs, Dace Bonāte, Kaspars Dumburs, Mārtiņš Egliens, Daiga Kažociņa, Elita Kļaviņa, Lāsma Kugrēna, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Akvelīna Līvmane, Kristīne Nevarauska, Ivars Puga, Lidija Pupure, Āris Rozentāls, Ināra Slucka, Kaspars Znotiņš. Vienīgais pārmetums autora izvēlei – uzmanības vērti aktieri dzīvo un strādā arī ārpus Rīgas robežām.

Ieva Struka 

Inga Jēruma. Teātra bērni. Zvaigzne ABC, 2019

Brīnišķīga ideja, kurai seko ne tik spožs izpildījums viena iemesla dēļ – aktieru bērni nebūt nav gatavi atcerēties par ēnas pusēm, ko nes līdzi šis neparastais statuss un dzīves veids, jo tie taču ir viņu mammas un tēti, par kuriem jārunā. Tāpēc no visas grāmatas man visinteresantāk lasīt pašas autores izvērsto prologu, kurā viņa lieliski definē grāmatas tēmu savā dzīvē, apspēlējot frāzes «man ir izrāde» kategorisko dabu, kas atceļ dzimšanas dienu, paaugstinātu temperatūru vai radu saietu, jo arī autores mamma ir aktrise – dailēniete Velta Krūze. Bet strādāt Dailē un arī citos teātros vēl pirms nedaudz gadiem nozīmēja «kalpot un degt». Šodien daudz kas mainījies, un par iemeslu brīvdienai var kļūt gan 1. septembris, gan tēva klātbūtne dzemdībās, jo arī izrādes var atcelt. Tomēr šis tas kopīgs tomēr palicis mūslaika teātra bērniem un tiem, kas izauguši padomju laikā vai brīdi pēc tā. Savos pieredzējumos, saldās un sāpīgās atmiņās ar autori dalās Inta Burāna, Ulda un Dainas Dumpju, Antas Krūmiņas un Harija Gerharda, Baibas Nollendorfas, Ģirta un Daces Jakovļevu, Lolitas Caukas, Elvīras un Leonīda Leimaņu, Jāņa Vītoliņa, Leona Leščinska un Edītes Tišheizeres, Mudītes Šneideres un Harija Liepiņa, Edgara Liepiņa, Noras Vētras-Muižnieces, Zigurda Neimaņa, Eduarda Pāvula, Pētera Pētersona, Līgas Liepiņas, Luija Šmita, Dinas Kuples, Ēvalda Valtera un Marinas un Vsevoloda Zirdziņu bērni.

Ieva Struka 

Harijs Gulbis. Lugas. 2. sējums, Mansards, 2019

Šoruden mūžībā aizgājušais dramaturgs Harijs Gulbis paguva sagaidīt savu Rakstu 2. sējumu, kurā publicēti viņa nopietnākie darbi – Cīrulīši, Alberts, Olivers, Uz Liepsalām ejot, Un visi nāks pie manis, Kamīnā klusu dzied vējš, Vēverīši. Notika arī sējuma atvēršanas svētki Teātra muzejā un Tumē, un ieguvums no šiem diviem sējumiem ir galvenokārt tāds, ka visas lugas ir vienuviet, publicētas to pabeigtajās versijās, kā arī fiksēti iestudējumi, teātri, gadi, aktieri un mazliet no recenzijām par šo darbu interpretāciju uz skatuves. Tiesa, pēdējo sadaļu varēja vēlēties pilnīgāku.

Ieva Struka

Inta Kārkliņa. Labdien un sveiki! Alfrēds Jaunušans. Latvijas Mediji, 2019

Ilggadējā Latvijas Nacionālā teātra režisora un mākslinieciskā vadītāja Alfrēda Jaunušana dzīve ritēja paralēli teātra dzīvei, jo piedzima viņi vienā gadā un visu savu mūžu Jaunušans veltīja teātrim. Grāmata tapusi ar režisora līdzdalību, jo pirmsākumos bijusi vēlme iemūžināt dažādus teātra dzīves kuriozus, izstāstot tos autorei. Bet rezultātā tapis aizraujošs stāstījums, kas atklāj valdzinošo teātra pasauli ar visām tās saules un ēnas pusēm.

Inta Kārkliņa baudījusi augstu noslēgtā mākslinieka uzticību, tāpēc, rūpīgi lasot, sajūtama gan personības dualitāte, gan tas, cik ļoti vientuļa un egocentriska ir režisora profesija, kad katrs aktieris ir vienlīdz mīļš un vienlīdz svešs. Arī par to, cik grūti ir pieņemt jauna laika diktētus noteikumus, nespēt tiem turēties līdzi, baidīties par sava teātra nākotni kā greizsirdīgam tēvam, kurš baidās ļaut lolojumam lidot tālāk.

Ieva Struka

Edgars Kramiņš. Sarunas bez robežām. Jumava, 2019 

Muzikāla teātra aktiera, režisora, vokāla pedagoga Edgara Kramiņa grāmata ir veltījums Kārlim Pamšem viņa simtgadē. Grāmata ir unikāla, jo tās pamatā ir ieraksti no autora dienasgrāmatas 30 gadu garumā. Taču tas ir arī pētniecisks darbs, jo apkopotas sarunas ar Pamši gan tad, kad viņš strādājis Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas, 1944–1965), gan Operetes (1966–1983), gan Rīgas muzikāli poētiskajā teātrī (1989–1999). Ir daudz vēsturisku liecību, pazīstamu cilvēku pārdomu par laiku un mākslu. Piemēram, dialogā starp Kārli Pamši un Antu Klinti izskan pārliecība, ka teātris ir svētums, kurā nav jāievazā sadzīviskās banalitātes. Iespaido arī Kārļa Pamšes un paša autora  izrāžu vērtējums. Attieksme ir objektīva, nav nekāda salkanuma. Pamše analizē Kramiņa darbu kā labs, iejūtīgs, daudz pieredzējis skolotājs, kas līdz sīkumam pazīst teātra drēbi. Tikpat labi pieredzējušais režisors analīzē arī savas kļūdas un šādi dod precīzus,  tēvišķīgus  padomus sarunu biedram. Vispār jāuzsver, ka  sarunas šajā grāmatā ir analītiskas, ir kļūdu un to cēloņu analīze, un grāmata var būt labs palīgs tiem, kas grib iet šo ceļu mākslā.

Maija Svarinska

Žurnāli