In memoriam 2019

Renāte Šteinberga 

(01.03.1937–06.12.2018)

Renāte Šteinberga skatuves vilinājumu iepazina jau agrā bērnībā. Viņas vecāki, Austra un Kārlis Šteinbergi, pagājušā gadsimta 30. gadu beigās un 40. gadu sākumā bija populāri Dailes teātra aktieri un savu mazo meitu bieži ņēma uz teātri. 

Sekojot tēva un mātes pēdās, Renāte Šteinberga nolēma kļūt par aktrisi, pievienojoties leģendārajai Dailes teātra 3. aktieru studijai. Pēc tās beigšanas viņa devās uz Liepājas teātri, kurā sākās viņas profesionālā karjera, kas bija veiksmīga un panākumiem bagāta. No sava tēva Kārļa Šteinberga Renāte bija mantojusi muzikalitāti – viņai bija laba balss, ar patīkamu tembru. 

Liepājas teātrī, kur allaž liela vieta bijusi muzikālajām izrādēm, viņa tika iesaistīta arī operešu iestudējumos. Viņas atveidotā Silva Imres Kālmāna operetē Čardaša karaliene bija spoža un eleganta operetes dīva, kas prot iznesīgi un daiļi kustēties, nest tērpu un skaisti dziedāt, bet Polija Pīčema Brehta Trīsgrašu operā bija blēdīga un bezbailīga plēsoņa.

Pēc spožā, panākumiem bagātā aktrises gaitu sākuma Liepājas teātrī Renāti Šteinbergu uzaicināja strādāt Rīgas Operetes teātrī. Tajā viņa strādāja līdz pat teātra slēgšanai 1996. gadā, spēlējot galvenās varones, kurām piešķīra savu iznesību, šarmu un personības noslēpumu. Viņas ievērojamākās lomas bija Marija Vestsaidas stāstā, Kerija mūziklā Māsa Kerija, Alise Peldētājā Zuzannā, Hannerle dziesmu spēlē Trejmeitiņas. Un, protams, klasiskās operetes varones – Silva un Hanna Glavari no Franča Lehāra Jautrās atraitnes, kuras Renāte Šteinberga spēlēja ne tikai vokāli spoži, bet arī aktieriski ļoti interesanti un daudzslāņaini.

Astrīda Gulbe 

(16.07.1929–07.12.2018)

«Vai, skrienot pa dzīves raibajām takām, esmu atstājusi arī gaišas pēdas?» – tā  1992. gadā grāmatā Likteņstāsti jautāja Astrīda Gulbe. Tagad, kad viņas skrējiens pa dzīvi noslēdzies, varam bez šaubīšanās teikt, ka Astrīda aiz sevis atstājusi tikai gaišas pēdas. 

Ar dziļu sirsnību un pateicību Astrīda ir rakstījusi par saviem  vecākiem – Liepājas  operas solistiem, kuri Astrīdā ieaudzinājuši teātra mākslas mīlestību, izturību, nepadošanos nelabvēlīgiem apstākļiem. Tādu Astrīdas garajā mūžā bijis pietiekami daudz. Pēc studijām aktieru fakultātē Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā, darbu pirmajai Latvijas diplomētajai kinoaktrisei Astrīdai Gulbei dzimtenē  neviens  nepiedāvāja. Pa dzīves un mākslas brikšņiem nācās cīnīties pašai. 

Astrīda ir dzimusi liepājniece, tādēļ mēģināja iekļūt Liepājas teātrī. Viņai tas izdevās. Liepājas teātrī jaunajai aktrisei bijušas lielas, nozīmīgas lomas: Laura Vecajā jūrnieku ligzdā, Helēna lugā Visiem rozes dārzā ziedi. No Liepājas teātra perioda lomām par vislabāko tiek uzskatīta Katarina Šekspīra Spītnieces savaldīšanā. 

Radošā mūža lielāko  daļu Astrīda aizvadījusi Jaunatnes teātrī. Te nospēlētas skaistās varones: Gundega A. Brigaderes pasaku lugā Princese Gundega un karalis Brusubārda, Ārija Raiņa traģēdijā Indulis un Ārija, Zinaida Risberga V. Dolgija lugā Leitnants Šmits, te viņa priecējusi skatītājus arī sulīgās raksturlomās: Pamāte  A. Brigaderes Sprīdītī, Rozenblūma jaunkundze Pepijā Garzeķē. Aktrises lomu sarakstā bijušas arī daudzas sirsnīgas un mīļas mātes: izrādēs Tālē gājēji, Vārnu ielas republika, Larsoni un Karlsoni. 

Ģimeniskums, maigums, rūpes par bērniem, ko aktrise tik dāsni izjuta bērnībā, piemita arī pašai Astrīdai. Viņa izaudzinājusi divas lieliskas meitas – Ievu un Daci, palīdzējusi mazbērniem. Tie turpinās iet Astrīdas atstātajās gaišajās pēdās.

Oļģerts Šalkonis

(20.05.1931–12.12.2018)

Oļģerts Šalkonis beidzis LVK Teātra fakultāti 1955. gadā kā aktieris un pieņemts darbā Nacionālajā teātrī. 1964. gadā absolvējis Teātra fakultātes režijas nodaļu. Pēc tās beigšanas turpinājis darbu Nacionālajā teātrī kā režisora asistents (1965–1974). Bijis Latvijas Radio galvenais režisors (1974–1980), LPSR Operas un baleta teātra galvenais režisors (1980–1988).

Īsajā aktiera darba posmā spēlējis galvenokārt otrā plāna lomas. Kā viņa radošās biogrāfijas augstākās virsotnes būtu minamas tādas lomas kā Juzefs Kaminskis (J. Ļutovska Ģimenes lieta), Atauga (A. Upīša Kaijas lidojums). Elmārs Lapiņš (G. Priedes Miks un Dzilna), Tirgus dziedonis (B. Brehta Trīsgrašu opera), Ābrams (R. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos), padrone Tonijs (K. Goldoni Kjodžas skandāls), Gustavs Flobērs (P. Ēra Mīļo skolotāj!). 

Līdztekus aktiera darbam viņš pievēršas režijai, nereti kļūstot par vecmeistara Alfrēda Amtmaņa-Briedīša asistentu viņa mūža nogalē. Nozīmīgākais radošais ieguldījums bijis darbs Radio, kur iestudējis klasikas darbus, kā arī Nacionālajā operā. Operā režisējis Dž. Verdi Otello (1980), I. Kalniņa Ifigenija Aulīdā (1982) un F. Čileas Adriāna Lekuvrēra (1985).

Maiga Grīnberga 

(25.03.1924–31.12.2018)

Teātrī viņu sauca par Maiguci, un ne jau tāpēc, ka Skroderdienās Silmačos viņa ilgus gadus spēlēja Ieviņu, bet vēl ilgākus – raudāja bērna balsī pirtiņas dekorācijas iekšpusē kā tikko dzimušais Pičuks. Viņu tā sauca dēļ teātrim netipiski pozitīvās attieksmes pret dzīvi un pasauli. Gan jau arī viņa mīlēja paraudāt kādam uz pleca, bet apbrīnojami ātri cēlās un devās tālāk, lai kalpotu teātrim, jo tieši tā viņa uztvēra savu mūžu teātrī, kur strādāja kopš 1947. gada, spēlējot galvenokārt  epizodiskas un raksturlomas.

Beigusi Rīgas 5. ģimnāziju. Kara pēdējā ziemā studējusi Filoloģijas fakultātē un darbojusies Strādnieku teātrī, kur guvusi ievērību ar titullomas atveidojumu A. Afinogenova lugas Mašeņka iestudējumā. Ar Direktores lomu Harija Gulbja Aijā, žūžu, bērns kā lācis (1968) Maiga Grīnberga pierādīja, ka būtu spējīga pāriet uz citu lomu kategoriju, tomēr spēcīgā konkurence lika visu mūžu pavadīt mazos uzdevumos.

Par ilgo un radošo mūža darbu tikusi apbalvota ar Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmiju 2009. gadā un piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2010. gadā.

Raina Praudiņa

(02.09.1935 – 02.01.2019)

Raina Praudiņa bija Rīgas Krievu drāmas teātra vadošā aktrise vairāk nekā 25 gadus (1964–1988). Viņas uzticamais balsts dzīvē un mākslā – režisors Arkādijs Kacs rakstīja, ka Raina Praudiņa nav aktrise, bet masknese, spēlmane, un tā nav profesija, bet dzīves uztvere, ko dāvājis pats Dievs.

Dzimusi ģimenē ar spēcīgām teātra saknēm un latvisku izcelsmi, viņa, tāpat kā vecāki, visu mūžu veltīja krievu skatuves mākslai. Savulaik viņas vecāki – režisors Boriss Praudiņš un aktrise Elvīra Kronberga – strādāja Latviešu teātrī Ļeņingradā, pēc Otrā pasaules kara bija stiprs Latvijas Jaunatnes teātra krievu trupas balsts. Varbūt tieši latviskā izcelsme ļāva Rainai Praudiņai ar spēcīgu izjūtu un patiesību spēlēt Rīgas Krievu drāmas teātrī iestudētajās latviešu klasikas izrādēs – viņa bija trausla, bet spītīga Žanna d’Arka Upīša traģēdijā (1972) un amizanta Pindacīša Blaumaņa Skroderdienās Silmačos (1980). Būdama spilgta un niansēta raksturlomu tēlotāja, viņa radīja plašu tēlu galeriju – no pašaizliedzīgās, naivās Grušes Brehta Kaukāza krīta aplī (1968), klīrīgās Annas Anrejevnas Gogoļa Revidentā (1981) līdz traģiskajai Nastjai Gorkija lugā Dibenā (1970). Aristokrātes nebija viņas veidolam un temperamentam atbilstošas, bet, ja Kaca režijās tās nācās spēlēt, aktrise savu iekšējo nedrošību aizsedza ar dzelžainu profesionālismu – kā Raņevskas lomā Čehova komēdijā Ķiršu dārzs (1979).

Pēc pārcelšanās uz Maskavu Raina Praudiņa spēlējusi Jevgeņija Vahtangova teātrī un Teātrī pie Ņikitas vārtiem, katrā no tiem kļūdama par aktiera profesijas etalonu.

Āris Rozentāls

(06.04.1938–03.01.2919)

Āra Rozentāla personības spēks un šarms izpaudās aristokrātiskās manierēs, dievinošā attieksmē pret visu skaisto un lepnā vienpatībā, kas Dailes teātra ansamblī viņam bija nodrošinājusi savrupu un īpašu vietu. Aktieris, kura skatuves gaitas sākās Daugavpils teātrī, turpinājās Liepājā, Dailes teātrī ienāca jau kā nobriedis mākslinieks, un viņa lomas arvien bija ne tikai saturiski nozīmīgas, bet arī formā spilgtas un izslīpētas. Līgavainis Melnmatis, kas darbības gaitā pārtapa  par omulīgu Sniegavīru Imanta Ziedoņa un Pētera Pētersona Motociklā, un mīlestības spārnotais Einars Brandā atmiņā palikuši kā būtiski ceļa stabi Dailes teātra un paša aktiera vairāk nekā piecdesmit gadu garajā gaitā, kā sava laika meklējumu zīmes. Daudz un laikam gan bez īpaša gandarījuma spēlējis oriģināllugās, taču arvien bijis formā.

Lielo lozi Rozentālam piedāvāja Televīzijas teātris, 90. gadu sākumā uzaicinot uz galveno lomu tiem laikiem neparasti vērienīgā trīssēriju iestudējumā – Nodara Dumbadzes romāna Mūžības likums dramatizējumā. Viņa varonis – slavens rakstnieks – pēc autora ieceres bija kaut kas līdzīgs laikmeta sirdsapziņai. Godīgs, taisnīgs aktīvas dzīves pozīcijas iemiesotājs. Televīzijas tuvplānos nebija ne miņas no teatrālas pompozitātes, epizodi pēc epizodes skaudrā patiesībā atklājās personības vēriens un cilvēka liktenis. Šī nu reiz bija loma, kas atstāja pēdas aktiera turpmākajās gaitās, Rozentāla skatuves tēli ieguva it kā jaunu elpu un lielāku vienkāršību.  

Viņš, pēc dabas būdams estēts un turklāt vēl diplomēts mākslas vēsturnieks, arvien bija prasīgs pret sevi, saviem partneriem un līdzcilvēkiem. Un pieļaujams, ka tieši augstais prasīgums pret sevi un dzīvi Ārim Rozentālam  lika pašam norežisēt savu aiziešanu citā dimensijā.

Uldis Lieldidžs

(24.04.1933–29.01.2019)

Uldis Lieldidžs Dailes teātrī nostrādāja tikai 16 gadus, tomēr cita teātra viņa mūžā nav bijis, turpmākie gadi aizvadīti, filmējoties dažādu savienoto republiku kinostudijās. 

Tomēr teātra vēsturē viņš mums paliek kā pirmais Zemgus 1956. gada  Smiļģa Spēlēju, dancoju iestudējumā,  kā vienīgais latviešu teātra Iļja Muromietis Raiņa traģēdijā, kā Hamleta uzticamais draugs Horācijs 1959. gada Dailes teātra izrādē. Viņš ir arī Gunāra Priedes agrīno lugu varonis, īpaši jau Normunds Normunda meitenē, tāpat Valdis Vētra Ventas Vīgantes lugā Palmas zaļo vienmēr. Liriskajām un varoņu lomām sekoja arī izteiktas raksturlomas, tām visām piemita aktiera vīrišķīgie vaibsti un klusinātā  jūtu izpausme. 

Daudzajās kinolomās nācies pārtapt dažādu laikmetu un tautību varoņos. Tomēr lieliski, ka Uldis Lieldidžs, kura pirmā lielā kinoloma bija Aivars filmā Uz jauno krastu, iemūžināts arī jaunāko laiku kinodarbā – Annas Vidulejas filmā Homo Novus. Tas paliek nākotnei.

Andrejs Možeiko

(12.01.1979–23.02.2019)

Beidzis Latvijas Kultūras akadēmijā Pētera Krilova kursu, Andrejs Možeiko no 2007. gada ir Rīgas Mihaila Čehova Krievu teātra aktieris, taču daudz strādājis arī citos teātros un projektos.

Dvēsele ir bura, gars – vējš. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka bura ir ķermenis, vējš – dvēsele, bet gars – kustības trajektorija. 

Andrejs Možeiko bija labs, tīrs un gaišs cilvēks ar asu prātu, lielisku atmiņu un plašu sirdi, taču man viņš vienmēr atgādināja lielu divmetrīgu bērnu.

Liktenis man laimīgā kārtā ļāva 11 gadus strādāt teātrī plecu pie pleca ar Andreju. Lomas viņam padevās viegli, jo viņš bija organisks no dabas, īpaši atmiņā palika viņa Germans Spēles noteikumos, Blohins izrādē Mūsu dzīves dienas, Juris Ingas Ābeles lugā Labās asinis. Palikušas viņa lomas kinofilmās Sapņu komanda (2012), Sēņotāji (2013), Tantiņas (2013). Talantīgs, harismātisks un apgarots, ar vīra stāju, viņš vienmēr bija gaidīts un pieprasīts. 

Joprojām nespēju noticēt, ka Andreja nav, jo liekas, ka tikai vakar bijām kopā uz skatuves, es priecājos par viņa ģimeni, skaisto sievu Ritu un brīnišķīgajiem bērniem. Andrejs bija lielisks sarunu biedrs, jo viņam piemita patiesi enciklopēdiskas zināšanas. 

Vienmēr īpaši sāp, ja no dzīves aiziet cilvēks, kurš tikko sācis dzīvot. Mūsu pēdējā sarunā Andrejs sacīja, ka galvenais viņa dzīvē ir ģimene. Pieminēsim Andreju Možeiko ar labu vārdu un centīsimies raudzīties uz pasauli tā, kā skatās labi un mīloši ļaudis. Tieši tāds manās acis paliks Andrejs Možeiko.

Aleksejs Korgins

Andrejs Žagars

(16.10.1958–26.02.2019)

Andrejs Žagars fiziski sajūtami emitēja dzīvesprieku un neizmērojamu iespēju sajūtu, reizēm likās, ka gaiss dūc no viņa enerģijas. Jaunībā viņš bija jebkuras kompānijas motors: ejam! braucam! darām! kā var nevarēt tikt iekšā? – viņam nebija tādu problēmu kā izpārdotas biļetes, slēgti pasākumi, par maz laika, lai kaut ko izdarītu. Andreja klātbūtnē daudziem no manas paaudzes padomju pieticība «kur nu es», «ko tad man» lobījās nost kā čaumala.  Viņš bija brīvs un priecīgs cilvēks un sita pelēcību laukā arī no citiem. 

Viņa devumu mūsu Baltajam namam vislabāk raksturoja Valentīna Freimane, viņa skolotāja un autoritāte: «Žagars saprata, ka Opera ir valsts prestiža lieta. Ja operteātris ir darbīgs un elegants, tad valstī viss ir kārtībā. Pamazām Rīgas publika sāka izskatīties tāpat kā Parīzē. Opera bija pilna ar ārzemniekiem tāpat kā pirmskara laikā, kad tā bija Latvijas vizītkarte – bez valodas barjeras un ar augstu izpildījuma kultūru.»

Par savu radošo darbību Andrejs Žagars saņēmis Francijas valdības ordeni Médaille du Commandeur de la Légion d`honneur (2001), Triju Zvaigžņu ordeni (2002), Nīderlandes karaļnama ordeni Orange-Nassau (2006), Lietuvas Nopelnu ordeņa Virsnieka krustu (2011),  Igaunijas Māras zemes krusta ordeni (2012) u.c. 2008. gadā par Latvijas Nacionālās operas starptautiski konkurētspējīgu vadību un attīstību, Latvijas kultūras spēka parādīšanu pasaulē un pasaules vērtību atklāšanu Latvijai saņēmis Spīdolas balvu un Ministru kabineta balvu.

Ir ļoti smagi apzināties, ka Latvijas kultūrai laupīts šis stratēģiskais prāts un vērienīgā personība.

Valdemārs Karpačs 

(23.03.1952–28.04.2019)

  Valdemārs Karpačs ienāca teātrī 1978. gadā kā viens no spēcīgā Latvijas Konservatorijas Teātra fakultātes Valmieras teātra kursa – no tā šobrīd vēl ražīgi strādā Inese Ramute, Aigars Vilims, Januss Johansons. Šajā spēcīgo personību kopā bija pārstāvēta vīrišķība visās izpausmēs, un Karpačs saistīja ar savu drusku robusto mačismu, kas bija pretstats gan Aigara Vilima seksapīlam kā garīgai kategorijai, gan Agra Jozēna gaišajai, trauslajai mīlētāja dabai. Valdemāra Karpača tiešā vīrišķā pievilcība noderēja Pētera Lūča iestudētajā Zvejnieka dēlā (1984) un daudzās citās lomās. Taču īpašu, traģisku mākslinieka pretņa skaņu tai piešķīra režisors Valentīns Maculēvičs, kura režijā Karpačs nospēlēja savas mūža lomas – Sirano izrādē Sirano de Beržaraks (1985) un Spēlmanīti Raiņa Daugavas (1988) iestudējumā, tad pirmo reizi ekstātiski izdziedot Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava.

Neparedzamais raksturs nederēja vairs jaunajos laikos ar stingriem plāniem un striktiem pienākumiem. Valdemārs Karpačs aizgāja no Valmieras teātra, kādu laiku strādāja Daugavpils teātrī, filmējās. Tās gan vairs bija tikai atskaņas no kādreizējā vīrišķīgā pretņa un tālāksaucēja. Tomēr par galvenās lomas atveidošanu filmā Pēdējā padomju filma Karpačs 2013. gadā saņēmis Latvijas Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu kā Gada labākais aktieris.

Inta Spanovska

(03.06.1935–30.05.2019)

Inta Spanovska, skaistas soprāna balss, viegli uzliesmojoša temperaments un lielisku ārējo dotumu īpašniece, bija viena no tiem māksliniekiem, kas gadiem kaldināja Rīgas Operetes teātra izcilību. Pabeigusi īpašo Operetes kursu Latvijas Valsts konservatorijā, jaunā soliste kā pirmo nospēlē Tatjanas lomu padomju operetē Dzirkstele, toties – paša Eduarda Smiļģa režijā. 

Rīgas Operetes teātra ilggadējais diriģents Jānis Kaijaks rakstīja par Intas Spanovskas plašo lomu diapazonu: «Viņa izpildīja gan klasisko operešu varoņu lomas, gan raksturlomas latviešu komponistu skatuves darbos. Man palicis atmiņā viņas atveidotais Mariannas tēls Ābrahama operetē Viktorija un viņas huzārs. Viņas partneris bija jaunais, talantīgais, izskatīgais un toreiz vēl maz pieredzējušais Vilnis Rakstiņš. Šajā lomā bija svarīgs Intas skatuviskais temperaments un emocionalitāte, kuru viņa pilnā mērā pielietoja, aizraujot arī partneri. Izdevusies bija arī viņas Teodora Kālmāna operetē Cirka princese un Odeta operetē Bajadēra. Viena no Intas Spanovskas vislabākajām lomām bija Marija Imanta Kalniņa un Rūdolfa Blaumaņa muzikālajā komēdijā No saldenās pudeles. Te bez izteiksmīgu raksturu izveidošanas bija nepieciešama arī liela vokālā meistarība, lai spētu iestudēt tikai Kalniņa mūzikai raksturīgo vokālo partiju, kuru Inta izpildīja spīdoši.» 

30. maijā Inta Spanovska devās mūžībā, kur viņu jau gaidīja cita artistiska un aizrautīga personība – dēls Harijs Spanovskis.

Felikss Deičs

(02.04.1937–27.08.2019)

Grūti iedomāties citu teātra cilvēku, kas būtu tik ļoti mīlēts. Tieši mīlēts, nevis apbrīnots, pielūgts, apjūsmots. Ļoti labi un no paša pieredzes zinot, kāda ir aktiera daba, viņš strādāja kā mediķis, kuram galvenais likums ir – nenodarīt pāri. Ņēma pie rokas un izvadāja cauri lomas līkločiem. Ja nesaprata, ņēma talkā humoru: «Labi aktieri spēlē ātri un detalizēti, bet tu – vai nu tik ātri, ka neko nevar saprast, vai tik detalizēti, ka mušas mirst.» Un, pēc daudziem gadiem reiz atkal uzdrošinājies iznākt uz skatuves kā aktieris izrādē Karalis Līrs nabagmājā, parādīja, kā tas ir: viņš bija izdomājis savam tēlam neskaitāmus sīkumus – šaha dēlīti, diegu tīkliņu ar apelsīniem, no mazgāšanas izbalējušas apakšbikses, ko karināt uz striķa, – un tie kopā ļāva plūst tēla dzīvei «bistro i podrobno».

Arī pret lugām, īpaši pašam tik tuvo Blaumani, viņam bija tas maigums un saudzība. Felikss Deičs iestudēja Blaumaņa komēdijas tā, it kā tās būtu uzrakstījis… Šolom-Aleihems varbūt: žēlojot un aiz katra smiekla ieraugot nenoraudātu asaru. 

Mēs priecājāmies, cik labi viņš izprot latviešus, pieņēmām par savējo, novērtējot, kāda viņam ir kultūru bagātība. Bet sarunājoties gandrīz vienmēr radās sajūta, ka patiesībā viņš dzīvo kā tādā caurstaigājamā istabā, kur no visām pusēm pūš, kur visas lietas ir pazīstamas, bet nekas nepieder. Zinādams un saprazdams dažādus cilvēkus, atšķirīgas nācijas, Felikss Deičs laikam tomēr visur jutās «svešais starp savējiem». Vientulība viņam bija tik dziļi asinīs, ka nelīdzēja nekāda pateicība un mīlestība. Varbūt tagad, no citas dimensijas raudzīdamies, Felikss to sajūt.

Imants Skrastiņš

(12.04.1941–09.09.2019)

 Imanta Skrastiņa mūžs aprāvās it kā pēkšņi un negaidīti. Īsti pat nepamanījām, ka aktieris trīs nedēļas ar kādas retas slimības komplikācijām atrodas reanimācijā. Ne viņš pats, ne viņa kundze Rita Trence nesūdzējās par Imanta veselību. Likās, ka  Imants rūpēsies par Edgara Liepiņa piemiņas saglabāšanu, strādās radio, piedalīsies dažādos pasākumos. Un tas būs ilgi, ilgi. Taču… noticis nenovēršamais. 

Iekšējais gaišums, pozitīvisms, jauneklīga aizrautība, skatuviska pievilcība ir biežākie vārdi, kas lasāmi atsauksmēs par  Imanta Skrastiņa pirmajām  lomām Jaunatnes teātrī, uz kura skatuves viņš uzkāpa 1963. gadā un nostrādāja šai teātrī līdz tā slēgšanai 1992. gadā.  Jau ar pirmajiem skatuviskajiem uzdevumiem – Pauli Indrānes  Lazdu laipā, jo īpaši ar Uģi Raiņa Indulī un Ārijā  – Imants Skrastiņš sevi pieteica kā romantiska tipa aktieri.

Imanta Skrastiņa mūža loma – Dzejnieks, arī Jānis iestudējumā Spēlē, Spēlmani! ir izcils notikums ne tikai aktiera daiļradē, bet visā Latvijas teātra vēsturē. Mākslinieka likteņa atspoguļojums, ko tik spoži un vienreizēji  izdzīvoja Imants Skrastiņš un kurš uz Jaunatnes teātra skatuves  tika spēlēts  vairāk nekā 15 gadus, pēc ilgu gadu noklusēšanas atkal atklāja Aleksandra Čaka dzeju un sajūsmināja vairāku paaudžu skatītājus. 

Domāju, Imants Skrastiņš bija daudzpusīgs aktieris. Romantisku varoņu lomas varbūt viņam   piestāvēja labāk nekā citas, taču viņš bija interesants un iespaidīgs arī raksturlomās. Iezīmīgs bija viņa groteskais Vosmibratovs  iestudējumā Mežs, ironiskais Pirrs Andromahē.  Bērniem veltītajās izrādēs Imants Skrastiņš piedalījies samērā reti, taču neaizmirstams ir viņa lecīgais, it kā nedaudz apmulsušais Tīģeris visu iemīļotajā Lācīti Pūkā. Imanta Skrastiņa uz skatuves paveiktais  ir nozīmīgs, vērtīgs un neaizmirstams.

Jurijs Losevs 

(29.01.1949–09.10.2019)

Jurijs Losevs absolvēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti un no 1971. līdz 1983. gadam strādāja Rīgas Krievu drāmas teātrī. Darbu Daugavpils teātra sienās viņš sāka 1997. gadā, bet ar prieku mēdza atcerēties, kā bērnībā ar kaimiņienes māsas palīdzību lavījās teātrī, lai klausītos skaistās operetes, kuras tolaik te tika iestudētas. Te, klusu tupot uz Daugavpils teātra kāpnēm, saknes laida viņa nesaraujamās saites ar teātra pasauli. 

Jebkuram aktierim nospēlēt teātrī Čehovu ir kvēlākais sapnis. Jurijs nospēlēja. Vairākkārt. Kad viņu pieņēma teātrī, viņam uzreiz tika iedota Gajeva loma Ķiršu dārzā.  Klasiku jebkurā tās izpausmē Jurijs augstu vērtēja un godāja. Viņš dievināja labu dzeju, to lasīja, it kā izgaršotu katru izrunāto vārdu. Viņš spēlēja gan raksturlomas, gan dramatiskas, gan traģiskas. Polonijs Hamletā bija viena no pēdējam viņa nospēlētajām lomām. Par Edvīna lomu izrādē Jubileja ‘98 viņš 2017. gadā tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktieris otrā plāna lomā. Tā nespēja atstāt vienaldzīgu nevienu. Tik smalka robeža starp «bija» vai «nebija» tika ieturēta, katru reizi atstājot skatītājus neizpratnē par patiesību.

Jurijs Losevs bija aizrautīgs stāstnieks ar cinisku humora izjūtu un, atklāti runājot, ar saviem stāstiem viņš mēdza izsaukt visplašāko emociju gammu – no šoka līdz sajūsmai. Mīlestība pret anekdotēm, humors, dažreiz pat sarkasms, bet arī labestība, netverams trauslums, dievbijība. Viņā nebija nevajadzīgas steigas vai nevērības, viņš bija kā vecākais biedrs, kurš raisīja apkārtējos cieņu un uzticību. Ceļinieks ar milzīgu zināšanu bagāžu, kurš nu devies nākamajā ceļojumā. 

Daugavpils teātra kolektīvs

Maruta Klima

(21.04.1956 – 12.10.2019)

Rīgas meitene, skatuves mākslā iemīlējusies, mēroja ceļu uz Liepāju un pēc teātra 2. studijas beigšanas 1977. gadā turpat vēju pilsētā arī palika. Marutai piemita omulīga un sevi pieņēmuša cilvēka īpatnā grācija, kam klāt nāca brīnišķīga humora izjūta – no tām, kad cilvēks vispirms smejas pats par sevi, nevis pasauli. Ārējie dotumi palaikam diktē aktiera darba virzību – Marutas lomas bija tās ar raksturiņu un savdabību. 

Draudzīgums bez didaktikas un nenoslēpjami laba sirds padarīja viņu neaizstājamu bērnu izrādēs. Ak, tā savas nozīmības pārņemtā, bet arī apsmējīgā daktere Medene uzvedumā  Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi (198x) vai histēriski bailīgā un pukstīgā Rumpainīte no Ronjas – laupītāja meitas (1990)! Un vesels pulks rūpīgo māmiņu – no Kengas izrādē Vinnijs Pūks un viņa draugi (1988) līdz krustmātei Agatei Pifa piedzīvojumos (1993). Daudziem režisoriem vajadzēja viņas kolorīto figūru un raksturošanas spējas. Arī savā pēdējā teātra lomā, robustajā Zaļenieku dzērājā Katrīnē no rokoperas Kaupēn, mans mīļais (1999) Maruta Klima vienas epizodes robežās uzzīmēja veselu ļaužu nošķiru – sūdzmane no dabas, ja būtu izdzīvojusi līdz mūsdienām, gan jau atrastos čekas maisos. Patiesībā tikai Herberts Laukšteins uzminēja, ka komiķes spējās ir krietna daļa arī skumju un pat traģikas, ko Maruta atklāja pamestās līgavas Agafjas Tihonovnas lomā Gogoļa komēdijā  Precības (1995). 

Kad 90. gadu beigās juku laikos teātrim vairs nevajadzēja Marutu Klimu, liekas, ka arī viņai pašai vairs sevis īsti nevajadzēja. Gadi pagāja bez darba prieka, atbalstu rodot tikai tuvajos  cilvēkos.

Laimonis Siliņš

(10.08.1926 – 19.10.2019)

Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, kā arī jau neatkarību atguvušajā Latvijā Sanfrancisko Mazā teātra vadošajam aktierim, režisoram un joprojām Amerikas latviešu diasporā ilgdzīvojušā teātra izveidotājam Laimonim Siliņam ir bijusi nozīmīga loma kultūras un personīgo sakaru veicināšanā starp trimdas un Latvijas latviešiem.

2006. gada 10. augustā Laimonis Siliņš atzīmēja astoņdesmito dzimšanas dienu, bet sava 1966. gadā dibinātā Sanfrancisko Mazā teātra trīsdesmit gadu pastāvēšanas jubileju Laimonis Siliņš un aktieru trupa ar Augusta Strindberga lugas Tēvs iestudējumu nosvinēja arī Latvijas Nacionālajā teātrī.

Uzkāpt uz Nacionālā teātra skatuves Laimonis Siliņš bija sapņojis jau no jaunības dienām. Savu sapni viņš realizēja 1978. gadā, uz Rīgu atvedot Harija Gulbja lugas Kamīnā klusi dzied vējš iestudējumu. Tās divas izrādes gan varēja noskatīties tikai atlasīts skatītāju loks, bet rēķinoties tomēr arī ar teātra sabiedrības pārstāvjiem. Pēc šā notikuma Laimonis Siliņš ar savu dzīvesbiedri Brigitu rada iespēju ik pa pāris gadiem kādam no Latvijas teātriem (ne tikai Nacionālajam) viesoties ASV latviešu centros. Neaizmirstot arī savus iestudējumus parādīt plašākai Latvijas teātru publikai.

2013. gadā Spēlmaņu nakts balva Par mūža ieguldījumu Latvijas teātra mākslā Laimonim Siliņam tika piešķirta kā «aktīvam latviešu skatuves darbiniekam svešumā, Sanfrancisko Mazā teātra dibinātājam un galvenajam dzinējspēkam, īstenam latvietim un teātra cilvēkam».

«Varonība» – būtiskākais apzīmējums Laimoņa Siliņa darbībai visa viņa mūža garumā. Radīt latviešu teātri apstākļos, kas nestimulē, neatbalsta, bez materiālās bāzes, īpaši sākuma periodā, visus šos gadus nezaudējot profesionalitāti! Tas ir kā tuksnesī likt tecēt upēm vai nolīst līdumu un likt tur zaļot mežam. To spēj tikai talantīgs, stiprs un gudrs cilvēks.

Harijs Gulbis 

(25.10.1926 – 11.11.2019)

Gulbis ir skolotājs. Ne tikai pēc profesijas, bet arī būtības. Viņa pirmās pāris lugas līdz profesionālā teātra skatuvei vai nu netiek, vai piedzīvo izgāšanos, tālab grūti iztēloties, ka nepaies ne pāris gadu, kad viņa darbi piedzīvos īstu triumfu. Harija Gulbja viegli satīriskās komēdijas Aijā, žūžu, bērns kā lācis (1968) un Silta, jauka ausainīte (1973) uz Nacionālā teātra skatuves tiks spēlētas vairāk nekā 250 reižu.  Tik ļoti veiksmīgi ir šo lugu iestudējumi Alfrēda Jaunušana režijā, uztaustot kaut ko precīzu sava laika cilvēkos – dubulto morāli, jaunības ideālismu iepretim konformismam, kas pārņem gandrīz ikvienu dzīvē iekārtojušos cilvēku, absurdu, līdz kuram noved sadzīves problēmu risināšana padomju sistēmā. Tikpat nozīmīgi būs Jūlija Bebriša veiktie drāmu Cīrulīši (1975) un Viena ugunīga kļava (1967) iestudējumi. Mazliet savrup nostāsies divām personām veltītās lugas – liriskā komēdija Olivers (1985), kad Edmunds Freibergs to iestudēja pirmoreiz, un luga līdzība Alberts (1983, rež. A. Jaunušans), ko neaizmirstamu darīja ne tikai Alfrēda Videnieka tēlojums, bet arī Mārtiņa Brauna dziesmu cikls.

Acīmredzami introvertā rakstura dēļ Harijs Gulbis atšķirībā no gandrīz visiem saviem cunftes brāļiem – Paula Putniņa, Pētera Pētersona, Gunāra Priedes, Jāņa Jurkāna, Māras Zālītes, Leldes Stumbres – nav iesaistījies dažādās sabiedriski politiskās aktivitātēs, toties savu dzīves un skolotāja pieredzi viņš ierakstījis prozas darbos. Viņam pieder romāni Pieneņu laiks, Doņuleja, Degoši debesu akmentiņi un Brīnišķīgā dzīve, un visos tajos ir ne tikai skaista un bagāta latviešu valoda, bet arī veselīgs humors un patiesa savas zemes izjūta.

Ruta Birgere 

(07.05.1924–16.11.2019)

Ruta Birgere, Rutiņa, Rūķis dzimusi Rīgā, kopš 1950 gada par savējo saukusi Valmieras Drāmas teātri. Mazliet pietrūka līdz 70 gadiem uz vienas skatuves, kuru viņa no sirds mīlēja un cienīja.

To viņa saņēma arī atpakaļ gan no skatuves, gan partneriem, gan skatītājiem. Rutiņa tika cienīta ne tikai savas intelektuāli aristokrātiskās izcelsmes dēļ, jo tēvs viņai rakstnieks Jēkabs Birgers, bet māsa – Ieva Lase, lieliska franču valodas tulkotāja, viena no franču grupas dalībniecēm. Rutiņu mīlējām tāpēc, ka viņa bija no tiem darba rūķiem, kas vismazāko uzdevumu izpilda ar vislielāko pienākuma sajūtu un uzmanību. Kā Rogožina Mātes lomā Krodera izrādē Idiots, kur viņai atvēlēts gandrīz vai tikai gājiens pār skatuves tiltu ar svecīti rokās, vai izrādē No saldenās pudeles, kur Felikss Deičs tieši viņai sacerēja Vecmāmiņu, kas ir Mazbērzu sētas klusējošais labais gariņš. 

Jaunajiem režisoriem Ruta Birgere bija stingras profesionalitātes paraugs. Rutiņa bija pirmā, kas zināja savu tekstu no galvas, viņas gatavība strādāt bija apbrīnojama. Tas vien, ka viņa piedalās izrādē, radīja citu ētisko līmeni. «Kad viņa parādās – telpā mainās enerģija,» teica Elmārs Seņkovs.

Ruta Birgere bija Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere (2009). 2013.gadā uzņemta Latvijas teātra Zelta fondā.

Helga Dancberga 

(18.11.1941–17.11.2019)

Beigusi Dailes teātra 3. studiju, Helga Dancberga profesionāli norūdās Liepājā. Tur no 1963. līdz 1973. gadam desmit sezonu laikā jaunā aktrise nospēlē lielas un skaistas lomas – Lidu Matisovu P. Kohouta lugā Tāda mīla, Ingu G. Priedes Pa valzivju ceļu, Mircu  A. Upīša Spartakā, Ebiju J. O’Nīla Mīla zem gobām, Mariju R. Blaumaņa No saldenās pudeles, Beatrisi izrādē jauniešiem J. Gruša Mīla, džezs un velns. To vidū izceļas divas skaistas titullomas – Žana Anuija Antigone un Gerharda Hauptmaņa Roze Bernda. Tur, Liepājā, viņa sastop savu liktenīgo mīlestību – jauno komponistu Imantu Kalniņu, un viņas biogrāfijā līdzās lomām ierakstīti trīs bērni – meita Dana un dvīņi Rēzija un Krists.

Ar šādu profesionālo un cilvēcisko «pūru» viņa atgriežas Rīgā un tiek pieņemta darbā Latvijas Nacionālajā teātrī, kur tad arī no 1975. gada pavada savu radošo mūžu, spēlējot virkni lielāku un mazāku lomu un filmējoties Rīgas kinostudijas filmās, cita starpā, pabeidzot režijas kursu un iestudējot pat pāris izrādes. Viņas populārākā kinoloma ir kolorītā Cepļa kundze Rolanda Kalniņa filmā Ceplis partnerībā ar Eduardu Pāvulu.

Vairāk nekā 30 gados, kas pavadīti uz Nacionālā teātra skatuves, arī ir tapušas nozīmīgas lomas, lielākoties ar laba humora un atraktīva rakstura «garšvielām» – Gaļina A. Vampilova Pīļu medībās, Marta H. Gulbja Albertā un Stefānija tā paša autora Oliverā, spēlējusi Auriķu lielmāti J. Zeibolta Dullajā baronā Bundulā, krustmāti Anhelinu A. Kasonas Trešajā vārdā, Gusti R. Blaumaņa Indrānos un Bebeni viņa Skroderdienās Silmačos. Pie nopietnajiem uzdevumiem piederējušas tādas lomas kā Alīne H. Ibsena Celtniekā Sūlnesā, Astra J. Jurkāna Pulkstenī ar dzeguzi, Horsta madāma Blaumaņa Ugunī.

Vilnis Rakstiņš 

(25.10.1944 – 19.11.2019) 

Kad Vilnis Rakstiņš uz Rīgas Operetes teātra skatuves dziedāja populāros klasisko operešu varoņus, likās, ka viņā rit aristokrāta asinis. Viņš bija izskatīgs, slaids, smalku, izteiksmīgu seju, tumšiem matiem, skanīgu balsi. Viņa tēlotais Edvīns Silvā, jaunais Štrauss Vīnes valsī un vēl daudzi  citi operešu varoņi priecēja ar eleganci un labām manierēm. Taču Vilnis Rakstiņš  bija vienkāršs lauku zēns, dzimis  Tukuma rajona Cēres ciemata Strīķos, mācījies Cēres pamatskolā, tad Kandavas vidusskolā. Tur arī sācis dziedāt, gan skolas koros, gan solo.

Savā sapņu pilī – Operetes teātrī Vilnis Rakstiņš iekļuva, pateicoties Edgara Zvejas vērībai un uzaicinājumam. Kādā koncertā Edgars Zveja bija pamanījis izskatīgo, apdāvināto jaunieti un piedāvāja viņam darbu teātrī. Tas bija pagājušā gadsimta 70. gadu sākums. Kopš tā laika līdz pat Operetes teātra likvidēšanai 1995.gadā Vilnis Rakstiņš bija šā teātra vadošais solists un galveno varoņlomu  atveidotājs.  

Viļņa Rakstiņa 75 gadu jubilejas pārraidē  Latvijas Radio uz jautājumu par savām mīļākajām lomām viņš vispirms nosauca Imres Kālmāna operetes Cirka princese, Monmartras vijolīte, Bajadēra. Viņš piedalījies arī latviešu skaņražu operešu izrādēs, bijis Mārtiņš Imanta Kalniņa No saldenās pudeles. 

Pēc Operetes teātra skumjā gala kādreiz publikas iemīļotais tenors dziedāja izvadīšanas ceremonijās, strādāja par dežurantu baletskolā. Kolēģi atceras viņa lielās darba spējas, mākslas mīlestību, atbildības sajūtu pret saviem ģimenes locekļiem, izturību un nepadošanos liktenim arī visgrūtākajos dzīves brīžos. Šā gada veļu mēnesī Vilnis Rakstiņš pievienojies daudziem saviem kolēģiem mūžībā.

Sagatavoja: Edīte Tišheizere, Ieva Struka, Silvija Geikina, Gundega Saulīte, LTDS