Piezīmes uz nomināciju saraksta malām

«Spēlmaņu nakts» dažādos aspektos

Kad Teātra Vēstnesis mani uzaicināja izteikt savas pārdomas par Latvijas teātra Gada balvu un tās pasniegšanas ceremoniju Spēlmaņu nakts, es samulsu un centos atrunāt redakciju no šādas idejas. Jo šī tēma mani sevišķi neinteresē, lai gan vairāk nekā pirms desmit gadiem pati vienu reizi esmu bijusi Spēlmaņu nakts žūrijā. Tad sāku domāt, kāpēc mani maz interesē notikums, kas lielai Latvijas teātra sabiedrības daļai ir acīmredzami svarīgs, un nolēmu iedziļināties. Vai tas nav gana prestižs? Vai es neuzticos žūrijai? Vai man vispār nepatīk balvas un ar tām saistītā ažiotāža? Ne uz vienu no šiem jautājumiem nevaru atbildēt pilnībā apstiprinoši vai noraidoši. Vai man ir vienalga? Nē, man nav vienalga. Mani interesē, kādus plašākus teātra nozares jautājumus atsegs mūsu nacionālās teātra balvas analīze un salīdzinājums ar Lietuvas un Igaunijas pieredzi.

Pirmais cēliens. Vēsture un kaimiņi

Latvijas teātra Gada balva tiek pasniegta kopš 1994. gada (šogad 26. reizi), un vispirms tās pasniegšanas ceremonija notika jūnija sākumā, atzīmējot latviešu profesionālā teātra pirmsākumu, par kuru tiek uzskatīta pirmā profesionāli organizētā izrāde latviešu valodā, kas bija «Jaunā Stendera lokalizētā Ludviga Holberga luga Žūpu Bērtulis, kuru 1868. gada 2. jūnijā izrādīja Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem». Līdz ar to sākumā tika vērtētas izrādes, kas iestudētas kalendāra gada, nevis sezonas ietvaros. Starp citu, šāda tradīcija joprojām ir spēkā abās mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā –, kur apbalvošanas ceremonija notiek marta beigās un ir piesaistīta Starptautiskajai teātra dienai. Spēlmaņu nakts nosaukumu balva ieguva jau otrajā pastāvēšanas gadā, 1999. gadā, bet svinības tika pārceltas uz Eduarda Smiļģa dzimšanas dienu 23. novembrī, ar nākamo gadu žūrijai izvērtējot teātru darbu vienas sezonas ietvaros. Jāteic, ka šāda pieeja man šķiet loģiskāka, jo teātrī mēs tomēr domājam sezonās. No sākta gala Latvijas teātra Gada balvas žūrijas darbu un pasniegšanas ceremoniju organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība. 

Žūrijas veidošanas principi un apjoms gadu gaitā ir kardināli mainījies. Pirmajā žūrijā darbojās 37 dažādu jomu profesionāļi – mākslas zinātnieki, filozofi, literatūras zinātnieki, žurnālisti, juristi, darījumu cilvēki, diplomāti. Laika gaitā tika izmēģināts divpakāpju žūrijas modelis, kad nominantus atlasa vieni eksperti, bet par gala rezultātu balso citi. Ir bijuši mēģinājumi žūrijas sastāvu līdzsvarot, iesaistot tajā ne tikai teātra pētniekus un kritiķus, bet arī teātra praktiķus. Kopš 2013./2014. gada sezonas žūrija darbojas piecu cilvēku sastāvā, un tie lielākoties ir teātra kritiķi, kuriem jānoskatās vairāk nekā 100 jauniestudējumu visos Latvijas teātros. Lietuvā un Igaunijā žūrijai nav pienākums noskatīties visas gada laikā iestudētās izrādes, bet tikai tās, kuras ir vērtēšanai pieteiktas. Izrādes nominācijām var pieteikt jebkura teātra organizācija un asociācija, teātra skola, mediji un to kultūras nodaļu vadītāji, kā arī individuālas personas, tajā skaitā paši žūrijas locekļi. Vidēji gadā uz visām nomināciju kategorijām tiek pieteiktas 220 izrādes, no kurām aptuveni 120 ir jāvērtē Dramatiskā teātra žūrijai. Līdz 1. martam žūrijām, bet tās Igaunijā kopumā ir 17, ir jānosauc divi līdz pieci nominanti katrā kategorijā.

Žurnāli