Artūrs Areima. Ķermeniska individualitāte

Radošās apvienības Artūra Areimas teātris moto ir: «Ķermeniska individualitāte. Pats sev ienaidnieks, kas spiests izgudrot fikciju – cilvēci.»  Šī ciniskā atziņa gan ir tikai čaula, kuras kodols ir nemitīgi jaunas teātra valodas meklējumi, sarkastisks, reizēm pat depresīvs skats uz pasauli un spītīga vēlme atrast neiespējamo – Lietuvas jaunās paaudzes pilnīgu radošu un cilvēcisku brīvību. Viņš noraida dramatiskā teātra tradīciju un iestudējumā atvēl nozīmīgu lomu mūsdienu tehnoloģijām. 

Artūrs Areima (1982) radošo darbību sācis 2008. gadā Lietuvas valsts teātros Kauņā un Viļņā. 2014. gadā nodibinājis teātra apvienību Artūra Areimas teātris (AAT), līdztekus turpinājis veidot izrādes arī valsts teātros. Iestudējis vairāk nekā 30 izrādes un lielākajai daļai bijis arī telpas autors. Viņa iestudējumi iekļauti dažādu festivālu programmās, bet Edinburgas vasaras festivālā iegūta balva par izcilākajiem festivāla brīžiem (Jawbone Award, 2016). Ieguvis Lietuvas teātra balvu – Borisa Dauguvieša auskaru par inovatīviem un oriģināliem meklējumiem (2013), saņēmis Lietuvas Kultūras balvu (2014), Kauņas Fortūnas balvu par provokatīvāko režiju (2015), Daļas Tamulevičūtes skatuves mākslas konkursa balvu (2017), divas reizes saņēmis Alītas teātra festivāla COM•MEDIA balvu, četras reizes nominēts Lietuvas teātra balvai Zelta krusts.

Dumpīgais skolnieks

«Lietuviešu teātra karti varētu sadalīt tieši divās daļās – valsts teātri, kas visbiežāk seko tradīcijām, kā arī ievēro noteiktus standartus repertuāra izvēlē, un nevalstiskais sektors – pārpilns ar visdažādākajām formām, žanriem un izvēlēm, taču ārkārtīgi reti – dumpīgs,» raksta teātra zinātniece Goda Dapšīte. Viens no šiem retajiem dumpiniekiem ir jaunās paaudzes režisors Artūrs Areima. Paradoksāli, ka viņš ir studējis par Lietuvas teātra romantiķi dēvētā režisora Rima Tumina vadītajā kursā Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā. Areima savu skolotāju Tuminu, šķiet, joprojām izmanto kā atskaites punktu – tādā nozīmē, ka cenšas ieņemt pēc iespējas tālāku, maksimāli pretēju stilistisko, žanrisko un konceptuālo režijas pozīciju. Areima režijā debitē 2008. gadā ar poļu autora Mihaela Valčaka darba Ceļojums telpā iestudējumu Viļņā, mākslas telpā Arts Printing House. Kritika to nodēvē par «interesanti lasītu, lai arī eklektiskas izteiksmes izrādi». Jau pirmajos patstāvīgās darbības gados Areima veidojis «pretējos ierakumus» Lietuvas poētiskā un metaforiskā teātra tradīcijai, meklējot laikmetīgu un atšķirīgu pasaules klasikas interpretāciju. Viņa režijā top izrāde Laimīgi pēc Frīdriha Šillera lugas Mīla un viltus (Kauņas Nacionālais drāmas teātris, 2009),  Bernāra Marī Koltesa Atgriešanās tuksnesī (Kauņas NDT, 2009), Augusta Strindberga Jūlijas jaunkundze (Viļņas Mazais teātris, 2010), Henrika Ibsena Spoki (Kauņas NDT, 2010), Nolādētā pēc Jūdžīna O’Nīla Sēras piestāv Elektrai (Oskara Koršunova teātris/ Viļņas pilsētas teātris, 2010). Lai arī Areima ātri izpelnās skatuves huligāna reputāciju, viņa pirmie iestudējumi ir diezgan konvencionāli, vismaz no šodienas skatpunkta – gan skatuves telpas izmantojuma, gan vizuālo izteiksmes līdzekļu ziņā, pretēji beidzamo gadu uzvedumiem, kas viņam ļāvuši nokļūt Eiropas Teātra realitātes balvas nominantu sarakstā. Taču arī pirmsākumos Areimas režijā parādās vairākas iezīmes, kuras joprojām saskatāmas viņa mākslā. 2009./2010. gada sezonas apskatā teātra kritiķis, dramaturgs, Joza Miltiņa Panevēžas Drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs Andrjus Jevsejevs raksta, ka Areimas iestudējumos ir labi jūtama atšķirība starp skatuves un ikdienas realitāti, kā arī robeža starp aktieriem un auditoriju (lai gan nereti iestudējumos šī robeža fiziski ir likvidēta, skatītāju un izpildītāju apziņā tā saglabājas – V. L.), izrādēs izšķiroša nozīme bieži ir scenogrāfijai un audiovizuāliem risinājumiem, savukārt aktieru spēlē izmantoti laikmetīgās dejas elementi, gandrīz horeogrāfiski iestudējot ainas. Faktiski tieši tas arī norāda uz jauna ceļa laušanu Lietuvas teātrī: vēstījums tiek konstruēts ar visiem vizuālajiem izteiksmes līdzekļiem un skaņu, bet  verbālais teksts padarīts par skaņainas daļu, kurā nozīme ir tikai atslēgvārdiem un atsevišķām frāzēm.